(Raksts publicēts The Review and Herald, 1902. gada 22. aprīlī.)
Vislielākās grūtības, ar ko Pāvilam nācās sastapties, radās jūdaisma mācītāju iespaidā. Izraisot šķelšanos Korintas draudzē, tie viņam sagādāja daudz raižu. Viņi nepārtraukti runāja par bauslības ceremoniju priekšrocībām, paaugstinot tās pāri Kristus Evaņģēlijam un pārmetot Pāvilam, ka viņš uz to ievērošanu neskubināja no jauna atgrieztos ticīgos.
Pāvils tiem stājās pretī uz viņu pašu zemes. “Ja nāves amatam ar saviem akmeņos kaltajiem burtiem bijis tāds spožums,” viņš sacīja, “ka Israēla bērni nevarēja skatīties Mozus vaigā viņa spožuma dēļ, kam taču bija jāzūd, kā lai nebūtu daudz lielāks spožums gara amatam? Jo, ja pazudināšanas amatam bija spožums, tad jo daudz vairāk tas ir taisnošanas amatam.” (2. Kor. 3:7-9)
Dieva likums, kuru godbijību iedvesošā varenībā pasludināja no Sinaja kalna, grēciniekiem atnesa pazudinošu spriedumu. Bauslības pienākums ir notiesāt, un tai nav spēka [237] piedot vai glābt. Tā ir domāta dzīvībai, jo tie, kas staigā saskaņā ar tās priekšrakstiem, saņems paklausības algu. Bet visiem, kas paliek zem tās pazudinošā sprieduma, tā nozīmē verdzību un nāvi.
Bauslība ir tik svēta un augsti godājama, ka, Mozum atgriežoties no kalna, kur viņš bija kopā ar Dievu, saņemot no Kunga rokas akmens plāksnes, viņa seja sāka atstarot tādu godību, ko ļaudis bez sāpēm nespēja uzlūkot, un Mozus bija spiests seju aizklāt.
Godība Mozus vaigā bija bauslībā esošās Kristus taisnības atspulgs. Bauslībai pašai nebūtu nekādas godības, ja tajā nebūtu iemiesots Kristus. Tai nav spēka glābt. Spožumu tai dod vienīgi Kristus atklāšanās, kurā ir taisnības un patiesības pilnība.
Ceremoniālās kalpošanas simboli un ēnas līdz ar pravietojumiem sniedza israēliešiem aizplīvurotu, neskaidru priekšstatu par žēlastību un labvēlību, ko pasaule saņems, Kristum atnākot. Un Mozum tika atklāta šo, uz Kristu norādošo, upuru un ēnu nozīme. Viņš saprata, kādam nolūkam tika ieviesti rituāli, kas izbeigsies, kad Kristus nāvē simbols sastapsies ar īstenību. Viņš zināja, ka morāles likumus cilvēks spēj ievērot, vienīgi pateicoties Kristum. Tos pārkāpjot, pasaulē tika ienests grēks, un ar grēku – nāve. Kristus kļuva par cilvēka grēka izpircēju. Viņš cilvēka grēcīguma vietā piedāvāja sava rakstura pilnību. Viņš uzņēmās nepaklausības lāstu. Visi upuri un ziedojumi norādīja uz nākotni, uz Viņa upuri. Nokautais jērs simbolizēja Jēru, kas atņems pasaules grēku.
Mozus vaigu apgaismoja to lietu izpratne, kas vēlāk zudīs, kā arī bauslībā atklātās Kristus godības uzlūkošana. Bauslības amats, rakstīts un iekalts akmenī, bija nāves amats. Bez Kristus pārkāpējs tika pakļauts tās lāstam, bez cerības uz piedošanu. Amatam pašam nebija nekādas godības, bet ceremoniālās bauslības simbolos un ēnās atklātais apsolītais Pestītājs padarīja godājamu morāles bauslību.
Pāvils vēlējās, lai viņa brāļi saprastu, ka grēkus piedodošā Pestītāja lielā godība [238] piešķīra nozīmi visai jūdu politiskajai un reliģiskajai iekārtai. Tāpat viņš vēlējās, lai tie saprastu, ka, Kristum atnākot uz šo pasauli un mirstot kā cilvēka upurim, simbols tagad ir sastapies ar īstenību.
Pēc tam, kad Kristus kā grēku upuris bija miris pie krusta, ceremoniālajai bauslībai vairs nevarēja būt nekāds spēks. Tomēr tā bija saistīta ar morāles bauslību un tāpēc godājama. Viss kopumā nesa dievības zīmogu un liecināja par Kunga svētumu, tiesu un taisnību. Un, ja šim uz laiku pastāvošajam ēnas amatam bija godība, cik daudz krāšņākai jābūt īstenībai, kad, Kristum atnākot, Viņš visiem ticīgiem tagad piešķir savu dzīvību dodošo un svētu darošo Garu!
Pasludinot desmit baušļus, krāšņi atklājās Dieva godība un varenība, bet kā šī spēka izpausme ietekmēja ļaudis? – Tie bija pārbijušies. Kad “ļaudis redzēja tos pērkonus un zibeņus un to bazūnes skaņu un kalnu kūpam”, (..) tie bēga un nostājās no tālienes. Un tie sacīja Mozum: runā tu ar mums, un mēs klausīsimies, bet lai Dievs ar mums nerunā, ka nemirstam.” (2. Moz. 20:18,19, pēc Glika) Tie vēlējās, lai Mozus būtu viņu starpnieks. Tie nespēja aptvert, ka tiem paredzētais Starpnieks ir Kristus, jo bez Viņa tie jau sen būtu iznīcināti.
“Mozus sacīja tautai: Nebīstieties, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu. Un tauta stāvēja iztālēm, bet Mozus tuvojās tumšajiem mākoņiem, kuros bija Dievs.” (2. Moz. 20:20,21)
Ļaudis samērā vāji aptvēra atziņas par grēku piedošanu, par taisnošanu ticībā Jēzum Kristum un to, ka pieeja Dievam iespējama, vienīgi pateicoties Starpniekam, jo savu noziegumu un grēku dēļ viņi paši bija pazuduši. Tie lielā mērā bija zaudējuši izpratni par Dievu un aizmirsuši vienīgo ceļu, kā Viņam iespējams tuvoties. Tie gandrīz pilnībā bija zaudējuši izpratni par grēku un par taisnību. Par iespējamo piedošanu pateicoties apsolītajam Mesijam, Kristum, tiem bija pavisam miglains priekšstats.
Pāvils paskaidroja: “Tāpēc ka mums ir tāda cerība, mēs [239] runājam ar lielu drosmi un ne tā kā Mozus, kas klāja apsegu pār savu vaigu, lai Israēla bērni neredzētu, kā izbeidzas tas, kam jāzūd. Bet viņu sirdis tika nocietinātas, jo līdz šai dienai tas pats apsegs paliek un, lasot veco derību, nevar tikt atsegts, jo tas zūd caur Kristu. Bet līdz šai dienai, kad lasa Mozu, apsegs paliek aizklāts pār viņu sirdīm. Bet, līdzko atgriežas pie Kunga, tur apsegs tiek noņemts.” (2. Kor. 3:12-16)
Jūdi atteicās pieņemt Kristu kā Mesiju un nespēja saprast, ka to ceremonijas tagad ir palikušas bez nozīmes, ka dāvanas un upuri ir zaudējuši savu jēgu. Stūrgalvīgā neticībā pašu uzvilktais aizsegs joprojām sedz viņu prātu. Ja tie atzītu Kristu kā bauslības taisnību, tad tas tiktu noņemts.
Arī kristīgajā pasaulē daudziem acis un sirdi aizklāj tāds aizsegs. Viņi nespēj saskatīt, kam tieši bija jāizbeidzas. Tie nesaprot, ka, Kristum mirstot, tika atcelta vienīgi ceremoniālā bauslība. Tie uzstāj, ka pie krusta pienagloja morālos likumus. Lūk, cik smags ir šis aizsegs, kas aptumšo viņu saprašanu! Daudzas sirdis tā cīnās pret Dievu. Tās nedzīvo pēc Viņa likumiem, un Kristus šiem cilvēkiem varēs palīdzēt vienīgi tad, kad tie saskaņosies ar dievišķās pārvaldes principiem. Tie var runāt par Kristu kā savu Pestītāju, bet beidzot Viņš tiem sacīs: Es jūs nepazīstu. Jūs Dieva priekšā neesat patiesi nožēlojuši Viņa svētā likuma pārkāpšanu, un jums nevar būt īsta ticība Man, jo Mans uzdevums bija paaugstināt Tēva bauslību.
Kristus rakstura noraksts
Ne morālo, ne ceremoniālo bauslību Pāvils nekad neattēloja tā, kā to uzdrošinās darīt mūsu laika mācītāji. Dažiem pret Dieva likumiem ir tāda nepatika, ka tie tos apsūdz un nozākā visdažādākajos veidos. Līdz ar to viņi noniecina un izturas nievājoši pret Dieva varenību un godību.
Morālā bauslība nekad nav bijusi simbols vai ēna. Tā pastāvēja pirms cilvēka radīšanas, un būs spēkā tik ilgi, cik ilgi [240] paliks Dieva tronis. Lai glābtu cilvēkus, Kungs nevarēja izmainīt vai pārgrozīt nevienu savas bauslības priekšrakstu, jo bauslība ir Viņa valdības pamats. Tā ir nemainīga, negrozāma, bezgalīga un mūžīga. Lai tiktu glābts cilvēks un saglabāts bauslības gods, Dieva Dēlam vajadzēja pašam sevi pienest par grēka upuri. Viņš, kurš nezināja nekādu grēku, mūsu labā kļuva par grēku. Viņš mūsu dēļ mira Golgātā, un Viņa nāve apliecina gan Dieva brīnišķo mīlestību uz cilvēku, gan Viņa bauslības nemainību.
Kalna svētrunā Kristus paziņoja: “Nedomājiet, ka Es esmu nācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, tiekāms viss notiek.” (Mat. 5:17,18)
Kristus uzņēmās bauslības lāstu, izciešot sodu par tās pārkāpšanu, – tādā veidā piepildot Dieva nodomu, ar ko cilvēks tika nolikts tur, kur tas, pateicoties Glābēja nopelnam, Dieva likumus tagad varēja ievērot un tikt pieņemts; un tieši tāpēc Kristus upuris bauslību darīja jo īpaši godājamu. Visiem, kas saskatīja tās bauslības mērķi, kurai bija jāizbeidzas, jo skaidri atklājās Dieva desmit baušļu, Viņa taisnības standarta, nezūdošo likumu godība.
“Mēs visi, atsegtām sejām spoguļodamies Kunga spožumā, topam pārvērsti Viņa līdzībā no spožuma un spožumu. To dara Kunga Gars.” (2. Kor. 3:18) Kristus ir grēcinieku aizstāvis. Tie, kas pieņem Viņa Evaņģēliju, uzlūko Viņu ar atsegtu vaigu. Tie saprot Kristus misijas saikni ar bauslību un atzīst Pestītāja atklāto Dieva gudrību un godību. Kristus godību mēs varam saskatīt bauslībā, kas ir Viņa rakstura noraksts, un Viņa pārveidojošo spēku izjust plūstam dvēselē, līdz cilvēks tiek pārvērsts Viņa līdzībā. Tā cilvēki tiek padarīti par dievišķās dabas līdzdalībniekiem un kļūst arvien līdzīgāki savam Glābējam, soli pa solim ejot uz priekšu sevis pakļaušanā Dieva prātam, kamēr tiek sasniegta pilnība.
Starp bauslību un Evaņģēliju valda absolūta saskaņa. Tie viens otru atbalsta. Visā savā varenībā bauslība stājas pretī cilvēka sirdsapziņai, liekot grēciniekam izjust, ka tam nepieciešams aizstāvis – Kristus. [241] Un Evaņģēlijs, savukārt, atzīst bauslības spēku un nemainību. “Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības,” saka Pāvils. (Rom. 7:7) Bet apziņa par grēku, par ko pārliecina bauslība, spiež grēcinieku meklēt Pestītāju. Un tā savā lielajā vajadzībā, cilvēks drīkst uzrādīt varenos argumentus, kurus tam ir sagādājis Golgātas krusts. Viņš drīkst pieprasīt Kristus taisnību, jo tā tiek piešķirta katram nožēlojošam grēciniekam. Kristus ir paziņojis: “Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu.” (Jāņa 6:37) “Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.” (1. Jāņa 1:9) [242]
