Man rādīja, ka vecākiem, kas bīstas Dievu, savaldot savus bērnus, vajadzētu pētīt viņu tieksmes un dabu un censties aizpildīt viņu vajadzības. Daži vecāki rūpīgi vēro savu bērnu laicīgās vajadzības; viņi laipni un uzticīgi kopj viņus slimības laikā un tad domā, ka pienākums ir izpildīts. Te viņi kļūdās. Viņu darbs tagad ir tikai iesācies. Vajadzētu rūpēties par garīgajām vajadzībām. Lai atrastu pareizās zāles ievainota gara dziedināšanai, ir vajadzīga prasme un veiklība. Bērniem pārbaudījumi ir tikpat grūti panesami, tikpat nopietna rakstura kā vecākiem cilvēkiem. Vecāki paši nejūtas vienmēr vienādi. Viņu gars bieži ir satraukts. Viņi darbojas, vadoties no nepareiziem ieskatiem un nepareizām izjūtām. Sātans viņiem uzbrūk, un viņi pakļaujas tā kārdinājumiem. Viņi runā uzbudināti un tādā veidā sadusmo savus bērnus. Reizēm viņi ir pārāk prasoši un īgni. Tas pats gars ietekmē nabaga bērnus, un vēcāki nespēj viņiem palīdzēt, jo viņi paši šīs bēdas ir izsaukuši. Reizēm liekas, ka viss iet nepareizi. Visapkārt ir redzamas saīgušas sejas, un visiem šis laiks ir ļoti nepatīkams un nelaimīgs. Vecāki vaino savus nabaga bērnus un domā, ka viņi ir ļoti nepaklausīgi un nevaldāmi, vissliktākie bērni pasaulē, lai gan viss nemiera cēlonis ir viņos pašos.
Dažu vecāku pašsavaldīšanās trūkums saceļ daudz vētru. Kad viņiem vajadzētu bērnus laipni lūgt darīt šo vai to, viņi tiem pavēl ķildīgā tonī, un tanī pat laikā [385] uz viņu lūpām ir pārmetuma un nopēluma vārdi, kurus bērni nemaz nav pelnījuši. Vecāki, šāda rīcība pret bērniem izposta viņu prieku un pašcieņu. Viņi izpilda jūsu pavēles, ne mīlestības dzīti, bet gan tāpēc, ka savādāk rīkoties neuzdrošinās. Klāt nav viņu sirds. Tas ir verga darbs, bet ne prieks, un šī iemesla dēļ bērni bieži aizmirst sekot jūsu norādījumiem, kas palielina jūsu satraukumu un bērnu stāvoklis kļūst vēl ļaunāks. Atkārtojas kļūdu meklēšana, viņu slikto uzvešanos attēlo spilgtās krāsās, līdz viņi kļūst mazdūšīgi, un viņiem ir vienalga, vai viņi ir patīkami vai nē. Viņus pārņem gars, ko apzīmē “man vienalga”, un priekus un laimi, ko neatrod mājās, viņi meklē ārpusē, prom no saviem vecākiem. Viņi sāk pīties ar ielas sabiedrību un drīz vien ir tik pat samaitāti kā vissliktākie.
Uz kā gulstas šis lielais grēks? Ja māja būtu padarīta pievilcīga, ja vecāki saviem bērniem būtu parādījuši mīlestību, laipni palīdzējuši viņiem atrast nodarbošanos un mīlestībā pamācījuši kā paklausīt viņu vēlmēm, tad viņi būtu aizskāruši viņu sirdīs atsaucīgas stīgas, un čaklas kājas un rokas, un dedzīgas sirdis visur labprāt būtu viņiem paklausījušas. Sevi uzmanot un savaldot, runājot laipni un uzslavējot bērnus, kad viņi cenšas darīt pareizi, vecāki var atbalstīt viņu pūles un padarīt viņus ļoti laimīgus. Tā ģimenes loku viņi var piepildīt ar brīnišķu jaukumu, kas aizdzīs prom katru tumšu ēnu un ienesīs ģimenē priecīgu saules gaismu.
Vecāki savu nepareizo rīcību bieži atvaino ar to, ka nejūtas labi. Viņi ir nervozi un domā, ka nespēj būt pacietīgi, mierīgi un nespēj runāt patīkamā balsī. Šajā lietā viņi paši sevi piekrāpj un izpatīk sātanam, kurš līksmo, ka Dieva žēlastību viņi neuzskata par pietiekošu, lai pārvarētu dabīgās vājības. Viņi var un viņiem arī vajadzētu vienmēr pašiem sevi uzmanīt un savaldīt. Dievs to no viņiem prasa. Viņiem jāsaprot, ka, ļaujoties nepacietībai un īgnumam, viņi liek citiem ciest. Ap [386] viņiem esošos cilvēkus ietekmē viņu garastāvoklis, un, ja viņi atkal savukārt ļauj parādīties tam pašam garam, tad ļaunums pieaug un viss iet nepareizi.
Vecāki, kad jums ir slikts garastāvoklis, nedariet tik lielu grēku, kāds ir visas ģimenes saindēšana ar bīstamo, uzbudināto garu. Šādās reizēs divkārtīgi uzmaniet sevi un apņemieties savā sirdī negrēkot ar savām lūpām, apņemieties teikt tikai patīkamus un priecīgus vārdus. Sakiet sev: "Es nebojāšu savu bērnu laimi ar kādu īgnu vārdu." Šādā veidā uzmanot un savaldot sevi, jūs kļūsiet stiprāki. Jūsu nervu sistēma nebūs vairs tik jūtīga. Jūs nostiprināsieties taisnības pamatlikumos. Apziņa, ka jūs uzticīgi pildāt savu pienākumu, jūs stiprinās. Dieva eņģeļu sejās atplauks smaids pār jūsu lūpām, un viņi jums palīdzēs. Kad esat nepacietīgi, jūs pārāk bieži domājat, ka vaina ir bērnos; jūs viņus nosodāt, kad tie to nav pelnījuši. Citā reizē viņi var darīt tieši to pašu, un viss būs pieņemami un labi. Bērni zina, ievēro un izjūt šīs nepareizības, un viņi ne vienmēr ir vienādā noskaņojumā. Reizēm viņi zināmā mērā ir sagatavoti garastāvokļa maiņām, bet citreiz viņi ir nervozi un īgni un nevar panest kritiku. Viņu gars saceļas pret to. Vecāki vēlas, lai visi viņus atvainotu, ņemot vērā viņu garastāvokli, tomēr paši ne vienmēr redz, ka tieši tāda paša veida atvainojums ir vajadzīgs viņu nabaga bērniem. Viņi pie sevis atvaino to, ko, redzot pie saviem bērniem, kuriem trūkst viņu gadiem ilgo piedzīvojumu un audzināšanas, viņi uz visstingrāko norātu. Daži vecāki ir nervozi, darbā noguruši un rūpju nomākti, viņi nesaglabā klusu un mierīgu garu, bet ir īgni un nepacietīgi pret tiem, ko viņiem šeit virs zemes vajadzētu mīlēt kā visdārgākos; tas nepatīk Dievam un ģimenē ienes nesaskaņas. Bērnus bēdās bieži vien vajadzētu maigi un līdzjūtīgi nomierināt. Savstarpēja laipnība un pacietība padarīs [387] māju par paradīzi un ģimenes lokam piesaistīs svētos eņģeļus.
Māte var un viņai arī vajadzētu daudz darīt, lai valdītu pār saviem nerviem un nomākto garastāvokli; pat slimības laikā viņa var būt priecīga un jauka, ja vien sevi apvalda, un var panest lielāku troksni un kņadu, kā viņa ir domājusi. Viņai nevajadzētu bērniem likt izjust savu nespēku, aptumšojot viņu jūtīgos prātus ar savu nomāktību un izraisot viņos domas, ka māja ir kaps un mātes istaba visdrūmākā vieta pasaulē. Prāta un nervu noskaņojums atkarīgs no gribas vingrināšanas. Gribasspēks daudzos gadījumos izrādīsies par iespaidīgu nervu nomierināšanas līdzekli.
Neļaujiet bērniem redzēt jūsu pieri apmākušos. Ja viņi ir padevušies kārdināšanai un vēlāk to saskata un savu kļūdu nožēlo, tad piedodiet viņiem tikpat labprātīgi, kā jūs cerat saņemt piedošanu no sava Tēva Debesīs. Laipni pamāciet viņus un saistiet pie savas sirds. Bērniem šis ir kritisks laiks. Ap viņiem tiks izmesti iespaidi, lai viņus šķirtu no jums, un jums jādarbojas pretī šiem iespaidiem. Pamāciet viņus, lai viņi jums uzticas. Ļaujiet viņiem iečukstēt jūsu ausīs viņu grūtības un priekus. Uzmundrinot viņus uz to, jūs viņus izglābsiet no daudzām cilpām, kuras sātans ir sagatavojis viņu nepiedzīvojušajām kājām. Neizturieties pret saviem bērniem tikai nopietni un stingri, aizmirsdami paši savu bērnību un aizmirsdami, ka viņi ir tikai bērni. Negaidiet no viņiem pilnību, kā arī nemēģiniet panākt, lai viņi rīkotos kā pieauguši. Tā jūs noslēgsiet pieeju viņiem, kas citādi būtu iespējama, un spiedīsiet viņu jauno prātu, pirms jūs izprotat viņiem draudošās briesmas.
Sātans un viņa pulks nežēlo visstiprākās pūles lai ietekmētu bērnu prātu, tāpēc pret viņiem jāizturas sirsnīgi un atklāti, kristīgā maigumā un mīlestībā. Tā jūs iegūsiet stipru iespaidu pār viņiem, un viņi jutīs, [388] ka jums var dāvāt neierobežotu uzticību. Apņemiet savus bērnus ar mājas dzīves un jūsu sabiedrības pievilcīgo jaukumu. Ja jūs tā rīkosieties, tad viņi tik ļoti neilgosies pēc citu jauniešu sabiedrības. Sātans strādā caur viņiem, visu kārtojot tā, lai viņi savstarpēji iespaidotu cits cita prātu. Tas ir visiespaidīgākais veids, kādā viņš var strādāt. Jauniešiem ir spēcīgs iespaids citam uz citu. Viņu sarunas ne vienmēr ir izmeklētas un paceļošas. Ausīs tiek iečukstēti ļauni stāstījumi, kas, ja tiem izlēmīgi nepretosies, atradīs paliekošu vietu sirdī, laidīs saknes un uzdīgs, lai nestu augļus un samaitātu labus tikumus. Pasaules tagadējā ļaunuma dēļ un to ierobežojumu dēļ, kas jāuzliek bērniem, vecākiem vajadzētu divkārt sasprindzināti pūlēties, lai saistītu tos pie savas sirds un liktu viņiem saprast, ka jūs vēlaties darīt viņus laimīgus.
Vecākiem nevajadzētu aizmirst savas bērnības gadus, cik ļoti viņi paši ilgojās pēc līdzjūtības un mīlestības un cik nelaimīgi viņi jutās, kad viņus nosodīja vai nepacietīgi norāja. Viņiem savās izjūtās vajadzētu atkal kļūt jauniem un domu gājumā pielīdzināties bērniem, lai izprastu viņu vajadzības. Paklausību no saviem bērniem viņiem tomēr vajadzētu stingri prasīt, bet mīlestībā. Vecāku vārdam vajadzētu paklausīt bez ierunām.
Dieva eņģeļi ar visdziļāko interesi vēro bērnus, lai redzētu, kādu raksturu viņi veido. Ja Kristus apietos ar mums tā, kā mēs bieži apejamies viens ar otru un ar saviem bērniem, tad mēs, pilnīgi zaudējuši drosmi, grīļotos un kristu. Es redzēju, ka Jēzus pazīst mūsu nespēku un visās lietās ir dalījies mūsu piedzīvojumos, tikai ne grēkā: tāpēc Viņš mums ir sagatavojis ceļu, kas atbilst mūsu spēkam un spējām, un līdzīgi Jēkabam ar bērniem ir gājis uz priekšu lēni un vienmērīgi, kā tie spēj izturēt, lai mūs iedrošinātu un iepriecinātu ar Savu sabiedrību un paliktu mums par pastāvīgu Vadoni. Viņš nenicina ganāmā pulka bērnus, neizturas pret viņiem nevērīgi un neatstāj viņus tālā aizmugurē. Viņš mums nav pavēlējis iet uz priekšu un atstāt tos. Viņš nav gājis tik [389] steidzīgi, ka mums un mūsu bērniem vajadzētu atpalikt. Ak nē; Viņš dzīvības ceļu darījis līdzenu pat bērniem. Un no vecākiem Viņš prasa, lai tie Viņa Vārdā vadītu bērnus pa šauro ceļu. Dievs mums ir nozīmējis ceļu, kas piemērots bērnu spēkam un spējām.
