[382] Man rādīja, ka daži cilvēki, sevišķi Aijovā, parādīšanas padara par likumu, pēc kura mēro visu, un rīkojas tā, kā nekad nav rīkojies mans vīrs un arī es. Daži nepazīst mani un manu darbu, un viņi ļoti skeptiski skatās uz visu, kas nes vārdu “parādīšana”. Tas viss ir dabīgi, un tas ir pārvarams tikai piedzīvojumos. Ja cilvēki nav nopamatojušies savos uzskatos par parādīšanām, tad viņiem nevajadzētu uz mākties. Kā pret tādiem izturēties, var atrast Liecības draudzei Nr. 8., 328, 329. lpp., ko, kā es ceru izlasīs visi. Sludinātājiem vajadzētu citiem just līdzi, darot atšķirību; citus bailēs glābt, izraujot viņus kā no uguns. Dieva kalpiem barību vajadzētu gudri sadalīt, darot starpību starp dažādam personām, kā viņu gadījums to prasa. Izturēšanās pret dažiem cilvēkiem Aijovā, kas mani nepazīst, nav bijusi uzmanīga un pareiza. Pret tiem, kam parādīšanās bija samērā svešas, ieņemta tāda pat nostāja, kā pret tiem, kam par parādīšanām ir bijis daudz gaismas un piedzīvojumu. No dažiem prasīja, lai viņi atzītu parādīšanas par pareizām, kad viņi apzinīgi to nevarēja darīt, un šādā veidā dažas godīgas dvēseles tika spiestas nostāties pret parādīšanām un draudzes miesu, ko tās nekad nebūtu darījušas, ja viņu gadījumā būtu parādīta apdomība un saudzība.
Dažiem mūsu brāļiem ir bijuši ilgi piedzīvojumi patiesībā, un viņi jau gadiem ilgi pazīst mani un parādīšanu iespaidu. Viņi ir pārbaudījuši šo liecību patiesīgumu un ir apliecinājuši savu ticību tām. Viņi ir izjutuši Dieva Gara spēcīgo iespaidu dusam uz viņiem, apliecinot parādīšanu patiesīgumu. Ja tādi cilvēki, caur parādīšanām norāti, pret tām saceļas un slepeni strādā, lai kaitētu mūsu iespaidam, tad pret tiem vajadzētu noteikti cīnīties, [383] jo viņu iespaids apdraud tos, kam trūkst piedzīvojumu.
Tagadējās patiesības sludinātājiem, sniedzot kādu asu liecību, norājot atsevišķu cilvēku nepareizības un cenšoties Izraēla nometni iztīrīt no elkiem, vajadzētu paradīt iecietību un saudzību. Viņiem vajadzētu pasludināt patiesību visā tās svinīgumā un svarīgumā, un, ja patiesība atrod ceļu pie sirds, tad tā pie saņēmēja izdarīs to ko nekas cits nevar izdarīt. Bet, ja Gara spēkā atklātā patiesība nepanāk elku atstāšanu, tad neko nepalīdzēs arī tieši personīga vainas uzrādīšana. Var likties, ka daži ir pieķērušies saviem elkiem, tomēr, es redzēju, mums ļoti vajadzētu sargāties šos nabaga piekrāptos cilvēkus atstumt. Mums vienmēr vajadzētu paturēt prātā, ka mēs visi esam maldīgi mirstīgie un ka Kristus mūsu vajadzībās ir parādījis lielu līdzcietību un mīl mūs, kaut arī mēs maldāmies. Ja Dievs pret mums izturētos tā, kā mēs bieži izturamies viens pret otru, tad mums vajadzētu būt jau iznīcinātiem. Sludinātājiem pasludinot skaidrās, griezīgās patiesības, vajadzētu ļaut lai, griešanas un ciršanas darbu dara šīs patiesības, bet ne viņi paši. Viņiem vajadzētu likt Dieva Vārda patiesības cirvi kokam pie saknes, un tad kaut kas tiks padarīts. Izsakiet liecību tieši tādu kāda tā ir atrodama Dieva Vārdā un ar Dieva Gara siltā, dzīvinošā iespaida pildītu sirdi, maigi, ilgojoties pēc dvēselēm, un darbam Dieva ļaužu vidū būs spēks. Iemesls, kāpēc tik maz parādās Dieva Gars, ir tas, ka sludinātāji iemācās iztikt bez tā. Viņiem trūkst Dieva žēlastības, trūkst pacietības un izturības, trūkst nodošanās gara un upura gara, un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc daži apšauba Dieva Vārda pierādījumus. Vaina nepavisam nav Dieva Vārdā, bet viņos pašos. Viņiem trūkst Dieva žēlojošās laipnības, trūkst nodošanās, personīgas dievbijības un svētuma. Tāpēc viņi svārstās un bieži nokļūst sātana kaujas laukā. Es redzēju, ka, lai arī cik stipri vīri aizstāvētu patiesību, cik dievbijīgi [384] viņi izrādītos, ja viņi izsaka neticību kādām Rakstu vietām, sakot, ka tās ir izraisījušas šaubas Bībeles inspirācijai, tad mums no šiem cilvēkiem ir jābaidās, jo Dievs no viņiem atrodas tālu.
