Br. F. 1865. gada 25. decembrī man rādīja, ka Mēnā iesācies labs darbs. Sevišķi man rādīja darba lauku, kur brāļa Andriewsa un tavi darba rezultāti dibināja draudzi, kas uzceļot lūgšanu namu, apliecināja interesi un mīlestību uz patiesību. Tomēr šīs draudzes labā darāms vēl liels darbs. Daudzi no viņiem ir atgriezti pie patiesības teorijas, daži izšķīrušies, vadoties no pierādījumu ietekmes, viņi redz skaistumu savstarpēji saistītā patiesības ķēdē, kas visa ir harmonisks, pilnīgs, vesels, viņi mīl patiesības pamatlikumus, tomēr tie nav piedzīvojuši tās svētījošo iespaidu. Šīs dvēseles pakļautas pēdējo dienu briesmām. Priekš nepiedzīvojušiem sātans ir sagatavojis viltības un slazdus. Viņš strādā caur saviem aģentiem, pat caur sludinātājiem, kas nicina patiesību un paši min kājām Dieva likumus, un māca saviem klausītājiem darīt to pašu.
Draudze, kas pieņēmusi nepopulāro patiesību, var būt droša, vienīgi uzticoties Dievam un ļaujot, lai vārdos apliecinātā patiesība tos svētī. Viņi ir spēruši uz priekšu svarīgu soli, un tagad tiem jāiegūst reliģiski piedzīvojumi, [622] kas tos darītu par Visaugstākā dēliem un meitām un par neiznīcīgām mantojuma mantiniekiem, ko viņiem sagādājis Dieva mīļotais Dēls. Kas bijuši par darba rīkiem, atklājot viņiem patiesību, tiem šajā svarīgajā laika posmā nevajadzētu pārtraukt savas pūles priekš viņiem, bet gan neatlaidīgi turpināt strādāt, līdz šīs dvēseles kļūst Kristus īpašums. Viņiem vajadzētu dot pietiekošus pierādījumus, ka patiesība viņiem ir par pestīšanu.
Es redzēju, ka Dievs Mēnā darītu vēl lielāku darbu, ja visi, kas tur strādā Viņa darbu, svētītos Viņam un nepaļautos uz savu spēku, bet gan uz Izraēla stiprumu. Man rādīja, ka br. Andriews un tu esat daudz strādājuši un neesat domājuši par atpūtu, lai gan veselības saglabāšanai tā bija nepieciešama. Jums vajadzētu strādāt apdomīgi un ievērot atpūtas laikus. Tāda rīcība dotu jums fizisku un garīgu spraigumu un piešķirtu jūsu darbam lielāku iespaidu. Brāli F, tu esi nervozs vīrs un daudzreiz rīkojies impulsīvi. Garīga nomāktība pārāk daudz iespaido tavu darbu. Reizēm tu nejūties brīvs un domā, ka iemesls ir citu atrašanās tumsā vai nepareizā rīcība, vai pat kaut kas tāds, ko tu nevari nosaukt vārdā, bet tāpēc tu kaut kur steidzies, kaut kam uzbrūc, kā rezultātā var notikt daudz ļauna.
Ja tu atrodies šādā nemierīgā, nervozā noskaņojumā, nomierinātos un atpūstos, un mierīgi gaidītu uz Dievu, un jautātu sev, vai šis nemiers nav tevī pašā, tad tu pasargātu no ievainojumiem sevi un Dieva dārgo lietu.
Es redzēju, ka brālim F, ja viņam uzrunās izdodas spēcīgi aizkustināt klausītāju jūtas, draud briesmas paaugstināties. Tad viņš bieži sevi uzskata par visiespaidīgāko sludinātāju. Šai ziņā viņš sevi reizēm piekrāpj. [623]
Kaut arī viņš uz laiku var būt vispatīkamākais sludinātājs, tomēr labākais darbs var palikt nepadarīts. Cilvēka spējas visaugstākā mērā aizkustināt citu jūtas nepierāda, ka viņš ir visderīgākais sludinātājs.
Staigājot pazemīgi un uzticoties Dievam, br. F var padarīt daudz laba. Tad viņam palīgā nāk eņģeļi, un viņš tiek svētīts ar skaidrību un brīvību. Bet guvis sevišķas uzvaras, viņš pārāk bieži paaugstinājas un domā, ka ir derīgs visam, domā, ka viņš kaut kas ir, kad patiesībā viņš ir tikai rīks Dieva rokās. Pēc šādiem brīžiem Dieva eņģeļi viņu atstāj viņa paša vājajiem spēkiem, un tad, kaut gan pats ir vainīgs, viņš pārāk bieži apsūdz savus brāļus, un ļaudis, ka tie ir par iemeslu viņu apņemošajai tumsai un nespēkam. Šādā nelaimīgā garastāvoklī viņš bieži uzbrūk vienam vai otram un, pat līdz pusei savu darbu nepadarījis, domā, ka viņam jāaiziet un jāsāk darbs citā vietā.
Es redzēju, ka br. F draud briesmas iziet cīņā savā spēkā, bet viņš pārliecināsies, ka šis spēks cīņā ir tikai nespēks. Uzticoties Dievam, sadursmēs ar ticības ienaidniekiem, viņš bieži ir guvis panākumus. Tomēr reizēm par uzvarām, ko Dievs ir devis patiesībai pār maldiem, viņš ir sajūsminājies un godu šajās cīņās pierakstījis sev. Viņa skatījumā paša “es” ir ticis paaugstināts.
Man rādīja, ka divās pēdējās diskusijās viņš nav vadījies no pareizā gara. Pirms pirmās viņš paaugstinājās, pieņemot cilvēku glaimus, kas nemīlēja patiesību. Klausoties un piedaloties diskusijā, kas notika starp diviem neticīgiem cilvēkiem, viņš paaugstinājās un domāja, ka ir spējīgs cīnīties par kuru katru. Juzdamies tik drošs, viņš patiesībā bija šķīries no sava spēka. Dievam nepatika, ka viņš neievēroja br. padomu. Viņa pašpaļāvīgais gars šo diskusiju gandrīz pārvērta par pilnīgu neveiksmi. Ja šajās cīņās nepanāk noteiktu uzvaru, tad vienmēr jāpiedzīvo zaudējums. Tajās nekad nevajadzētu steigties, rīkoties [624] nevērīgi, bet katru soli vajadzētu spert piesardzīgi, vislielākajā gudrībā, jo tas izšķir dažreiz vairāk nekā sadursmes tautu starpā. Šīs cīņas starp patiesību un maldiem saceļ kājās sātanu un viņa pulkus, un, ja patiesības pārstāvji neaizies kaujā Dieva spēkā, tad sātans tos vienmēr pārspēs.
Otrajā cīņa uz spēles bija likts daudz, ļoti daudz. Un šeit br. F cieta neveiksmi. Šajā cīņa viņš nedevās, izjūtot savu vājumu pazemībā un no visas sirds paļaujoties uz Dieva spēku. Viņš atkal jutās pats pietiekoši stiprs. Panākumi pagātnē bija viņu paaugstinājuši. Viņš domāja, ka gūtās uzvaras lielā mērā izskaidrojamas ar viņa prasmi lietot spēcīgus pierādījumus, ko sniedz Dieva Vārds.
Man rādīja, ka patiesības aizstāvjiem nevajadzētu meklēt vārdu cīņas (diskusijas), un ja kaut kur patiesības uz priekšu iešanai un Dievam par godu šīs vārdu cīņas ir nepieciešamas, cik rūpīgi sagatavoties un ar kādu pazemību viņiem vajadzētu doties šajās kaujās. Pārbaudot savas sirdis, atzīstot savus grēkus, nopietni lūdzot un bieži un laikus ievērojot gavēni, viņiem vajadzētu saukt un kliegt, lai Dievs sevišķā kārtā tiem palīdzētu un dotu savai glābjošai, dārgajai patiesībai spožu uzvaru, tā ka maldi atklātos savā patiesā kroplumā, un to aizstāvji piedzīvotu pilnīgu sakāvi. Kas cīnās par patiesību, pret tās pretiniekiem, tiem jāsaprot, ka viņi nesastopas tikai ar cilvēkiem, bet, ka tiem jācīnās ar sātanu un viņa eņģeļiem, kas stipri apņēmušies panākt lai attiecīgā laukā arī uz priekšu saglabātos tumsa un maldi un lai šie maldi aizklātu patiesību. Tā kā maldi vislabāk atbilst dabīgajai sirdij, tad tos pieņem jau kā pierādītus un izvairās no jebkuras izskaidrošanas. Apmierināti, bezrūpīgi cilvēki mīl maldus un tumsību, un nevēlas, ka patiesība tos reformētu. Viņiem nepatīk nākt gaismā, lai to darbi netiktu norāti.
Ja tie, kas stāv par patiesību, uzticas pierādījumu spēkam un tikai nedaudz paļaujas uz Dievu un tādā noskaņojumā sastopas ar saviem pretiniekiem, tad patiesība neko neiegūs un piedzīvos tikai noteiktu zaudējumu. Ja nav acīm redzamas uzvaras [625] patiesības pusē, tad stāvoklis pēc cīņas būs kļuvis ļaunāks. Kas iepriekš jutās kaut cik patiesības pārliecināti, pārstāj domāt un izšķiras par labu maldiem, jo savā aptumšotajā stāvoklī viņi nespēj saprast, ka patiesība stāv augstāk par maldiem. Šīs divas pēdējās diskusijas maz devušas Dieva darba uz priekšu iešanai, un būtu bijis labāk, ja tās nemaz nebūtu notikušas. Brālis F tajās nepiedalījās pazemībā un stipri paļaujoties uz Dievu. Ienaidnieks bija viņu darījis iedomīgu, un viņš pats jutās pietiekami stiprs un drošs, un nevis kā pazemīgs Kristus kalps.
Brāli F Dievs tev blakus nolika darbinieku ar dziļu pieredzi, un spējīgāko šajā laukā. Viņš no saviem personīgajiem piedzīvojumiem pazina sātana viltības, un pats bija piedzīvojis visstiprākās garīgās ciešanas. Dieva nemaldīgajā aizgādībā viņam bija ļauts izjust šķīstošā cepļa karstumu un mācīties saprast, ka katrs patvērums, izņemot Dievu pievils un katrs balsts uz kuru viņš gribēs atbalstīties, izrādīsies esam aizlauza niedre. Tev vajadzētu saprast, ka br. Andriews bija tikpat dziļi ieinteresēts diskusijā kā tu pats, un tev pazemīgā garā vajadzēja uzklausīt viņa padomu un sev par labu ņemt vērā norādījumus. Bet sātana nodoms bija izjaukt Dieva plānu, un viņš darīja visu, lai pārvaldītu tavu prātu un tā sakropļotu Dieva darbu. Tu steidzīgi devies ceļā pats savā spēkā, un eņģeļi tevi atstāja, lai tu dari pēc sava prāta. Tomēr Dievs, žēlodams savu darbu, negribēja pieļaut, ka patiesības ienaidnieki gūtu izšķirošu uzvaru un, atbildot uz Viņa kalpa izmisīgajām lūgšanām, palīgā nāca eņģeļi. Pilnīgas neveiksmes vietā tika gūta daļēja uzvara, lai patiesības ienaidnieki [626] nevarētu līksmoties un paaugstināties pāri ticīgajiem. Šīs pūles neko nedeva, lai gan varēja tikt panākta krāšņa patiesības uzvara pār maldiem. Tev blakus strādās divi no spēcīgākajiem patiesības aizstāvjiem, trīs vīri patiesības spēkā stāvēja pret vienu cilvēku, kas centās patiesību apsegt ar maldiem. Savienībā ar Dievu tu varēji būt kā vesels pulks, ja tikai cīņa būtu uzsākta pareizi. Pašapmierinātība tevi gandrīz noveda pie pilnīgas sakāves. Nekad tev nevajadzētu ielaisties diskusijā, kur tik daudz tiek riskēts, paļaujoties uz savām spējām sniegt stiprus pierādījumus. Ja tiešām no tā nevar izvairīties, tad dodies cīņā, bet stipri uzticoties Dievam, pazemīgā garā, Jēzus garā, kurš tev pavēlējis mācīties no Viņa, no lēnprātīgā un sirds pazemīgā. Un tad, lai pagodinātu Dievu un atklātu Kristus raksturu, tev nekad nevajadzētu lietot kaut ko nelikumīgu diskusijās ar pretinieku. Atmet augstprātīgus, izsmejošus izteicienus un rotaļāšanos ar vārdiem. Atceries, ka tu cīnies nevien ar cilvēkiem, bet arī ar sātanu un viņa eņģeļiem. Tas, kurš uzvarēja sātanu debesīs un pārspēja kritušo ienaidnieku, un izraidīja viņu no debesīm, kurš mira, lai atpirktu kritušo cilvēku no ienaidnieka varas, strīdoties pie Mozus kapa par viņa miesām, neuzdrošinājās apvainojoši uzbrukt sātanam, bet tikai sacīja: ”Lai Kungs tevi rāj”
Pēdējās divās diskusijās tu nonicināji padomu un negribēji uzklausīt Dieva kalpu, kurš darbam ir nodevies ar visu dvēseli. Dievs, iepriekš, visu zinādams, sniedza tev padomdevēju, kura spējas un ietekme deva viņam tiesības uz tavu cieņu un uzticību, un, vadoties no viņa pieredzējušā sprieduma, tu savu godu nemaz nemazinātu. Dieva eņģeļi ievēroja tavu pašpaļāvību un dziļās skumjās no tevis novērsās. Dievs nevarēja pilnīgi savu spēku atklāt tevis labā, jo godu tu būtu piesavinājies sev, un tavam turpmākajam darbam būtu bijusi pavisam maza vērtība. Es redzēju, br. F, ka tev nevajadzētu paļauties uz savu spriedumu, kas tik bieži ir tevi maldinājis. Tev vajadzētu paļauties [627] pieredzējušu cilvēku spriedumam. Nepaļaujies uz savu stāvokli un neesi tik pašpaļāvīgs, ka nevari pieņemt piedzīvojušu cilvēku padomu.
