Šo izteicienu parasti lieto attēlojot to cilvēku vārdus un rīcības veidu, kas rāj citu cilvēku patiesās vai arī iedomātās nepareizības. Tas ir piemērots tiem, kuru pienākumos neietilpst savu brāļu norāšana, bet, kas to labprāt dara pie tam pārsteidzīgā un nesaudzīgā veidā. Nepareizi to attiecina uz cilvēkiem, kam uzlikts sevišķs pienākums norāt nepareizības draudzē. Tādas personas izjūt šī darba smagumu un ir spiestas rīkoties uzticīgi mīlot dārgās dvēseles.
Šajos pēdējos divdesmit gados man vairākkārtīgi rādīts, ka Kungs sagatavojis manu vīru uzticīgai rīcībai pret maldošajiem un uzlicis viņam šo nastu un, ka nedarot šajā ziņā savu pienākumu, viņš iemantos Kunga nepatiku. Es nekad neesmu uzskatījusi viņa spriedumu par nekļūdīgu vai viņa vārdus par inspirētiem, bet es vienmēr esmu ticējusi, ka savas ilgās pieredzes dēļ un tāpēc, ka esmu redzējusi, ka viņš šim darbam ir sevišķi aicināts un sagatavots, viņš ir vairāk piemērots kā jebkurš mūsu sludinātājs, daudzos gadījumos, kad attiecīgas personas sacēlās pret viņa [613] rājieniem, man rādīja, ka viņa spriedums un norāšanas veids ir pareizs.
Pēdējo divdesmit gadu laikā ļaudis, kas tika norāti, un viņu līdzjutēji ir nodevušies apsūdzošam garam pret manu vīru, un viss tas viņu ir nospiedis vairāk par jebkuru citu ļaunprātībā uzkrautu nastu, ko viņam netaisni vajadzēja nest. Un kad viņš zem savām nastām pakrita, daudzi norātie līksmojās, un, nepareizi saprotot 1865.g. 25. decembrī par viņu doto atklāsmi, priecājās domādami, ka Kungs šoreiz ir rājis viņu par viņa ”griešanu un ciršanu”. Viss tas ir nepareizi. Es neko tādu neesmu redzējusi. Lai mani brāļi zinātu, ko es redzēju par savu vīru, tad es šeit citēšu to ko es uzrakstīju nākošā dienā pēc atklāsmes un nodevu viņam. 1865.g. 25. decembrī man atklāsmē rādīja Kunga kalpa mana vīra Džeimsa Vaita lietu. Redzēju ka Dievs ir pieņēmis viņa pazemošanos un dvēseles bēdas Viņa priekšā un žēlastības pilns ir uzklausījis atzīšanos, ka svētošanās nav bijusi pilnīga, un nožēlu par pielaistām kļūdām un maldiem, kas ilgstošās slimības laikā izsauca tādus sirdsapziņas pārmetumus un izmisumu.
Man rādīja, ka viņa lielākā kļūda pagātnē ir bijusi nepiedodošais gars pret tādiem brāļiem, kas kaitējuši viņa iespaidam Dieva darbā, un kuru nepareizā rīcība ir bijusi par iemeslu viņa ārkārtēji lielajām garīgajām ciešanām. Viņš nebija tik žēlojošs un līdzjūtīgs kāds ir mūsu Debesu Tēvs pret saviem kļūdainajiem, grēcīgajiem un grēkus nožēlojošiem bērniem. Kad cilvēki, kas viņam sagādā vislielākās ciešanas, pilnīgi no sirds atzina savas nepareizības, viņš varēja tiem piedot un arī piedeva un savienojās ar viņiem kā brāļiem. Bet, kaut arī nepareizības Dieva skatījumā bija jau piedotas un dziedinātas, tomēr reizēm viņš domās rētas uzplēsa un atcerotie pagātni ļāva tām [614] strutot un padarīt sevi nelaimīgu. Pagātnē tik bieži piedzīvotās ciešanas, kas pēc viņa domām varēja izpalikt, bija par iemeslu kurnoša gara kopšanai pret brāļiem iekš Kunga. Tā viņš no jauna pārdzīvoja pagātni un arī atdzīvināja bēdas, ko vajadzēja nodot aizmirstībai, ļaujot tām sarūgtināt dzīvi, nevajadzīgi tās atceroties. Viņš neparādīja tādu žēlastību un mīlestību, kādu vajadzēja parādīt tiem, kas nelaimīgā kārtā ir krituši sātana kārdināšanās. Patiesie cietēji un zaudētāji bija šie cilvēki un ne viņš, kamēr viņš bija stiprs un viņā mājoja Kristus Gars. Ieraudzījušām savus maldus, šīm dvēselēm vajadzēja izcīnīt grūtu cīņu atpakaļ uz gaismu, pazemīgi atzīstot un nožēlojot savus grēkus. Viņām vajadzēja cīnīties ar sātanu un pārvarēt savu lepnumu, lai izkļūtu no sava neskaidrā, drosmi atņemošā stāvokļa un nostātos tur, kur atkal varētu cerēt un sākt iegūt spēkus sātana samīšanai zem savām kājām, tām bija vajadzīga gaismā atrodošos cilvēku palīdzība.
Es redzēju, ka mans vīrs bija pārāk stingrs un prasošs pret tiem, kuri bija kļūdījušies un darījuši viņam pāri. Viņš glabāja sevī neapmierinātību, kas nemaz nespēja palīdzēt maldīgajiem un viņa paša sirdi varēja padarīt tikai nelaimīgu, nederīgu Dieva mieram, kas liktu viņam par visu pateikties. Kungs ļāva viņa garam krist izmisumā par paša kļūdām un nepareizībām un gandrīz zaudēt cerību uz piedošanu, ne tāpēc, ka viņa grēki būtu tik lieli, bet lai viņš no piedzīvojumiem zinātu, cik sāpīga un mokoša ir dzīve, neizjūtot Dieva piedošanu un, lai viņš saprastu rakstu vietu ”Ja jūs cilvēkiem nepiedosiet viņu pārkāpumus, tad arī jūsu Tēvs nepiedos jums jūsu pārkāpumus.” Es redzēju, ka, ja Dievs būtu tik stigrs un prasošs, kādi esam mēs un izturētos pret mums tā, kā mēs apejamies viens ar otru, tad mēs visi iekristu bezcerīgā izmisumā.
Es redzēju, Dievs pieļāvis šīs bēdas, lai mums iemācītu tik daudz, cik mēs citādi tik īsā laikā nebūtu [615] varējuši iemācīties. Tas bija Viņa prāts, ka mums vajadzēja iet uz N, jo bez tā mūsu dzīves pieredze nebūtu bijusi pilnīga. Viņš gribēja, lai mēs redzētu un pilnīgi izprastu, ka tiem, kas paklausa patiesībai un tur Dieva baušļus, nav iespējams dzīvot saskaņā ar savu pienākuma apziņu un būt vienotiem ar vadītājiem N, visā, kas attiecas uz kalpošanu Dievam, viņu principi nevar savstarpēji savienoties kā eļļa ar ūdeni. Tikai tie, kuru pamatlikumi ir pilnīgi skaidri un kas garīgi ir pilnīgi patstāvīgi, kas paši domā un rīkojas, pastāvīgi bīstoties Dievu un Viņam uzticoties var droši kādu laiku palikt N. Kas tā nav sagatavoti tiem nevajadzētu dot padomu iet uz šo institūtu, jo šīs iestādes vadītāju patīkamie vārdi viņus apmulsinās un prātnieciskā gudrība, kuras autors ir sātans, tos saindēs. Viņu iespaids un mācības par kalpošanu Dievam un reliģisko dzīvi ir tieši pretējas mūsu Pestītāja mācekļu iespaidam un mācībām. Ar norādījumiem un priekšzīmi viņi pazemina dievbijības standartu un saka, ka viņiem nav jābēdājas par saviem grēkiem un jāšķiras no pasaules, lai būtu Kristus sekotāji, bet, ka viņi var iet kopā ar pasauli un piedalīties tās priekos. Šie vadītāji savus piekritējus un sekotājus nepamudina atdarināt Kristus dzīvi, Viņa nodošanos lūgšanām, atturību un paļaušanos uz Dievu. Apzinīgi domājoši cilvēki, kas stipri uzticas Dievam nevar saņemt pusi no tā labuma N, ko saņem tie, kas uzticas šī institūta vadītāja reliģiskajiem principiem. Pirmajiem vienmēr jābūt sasprindzinātiem gataviem pretoties viņu daudzajām mācībām, kad runa iet par reliģiskajiem principiem, sijājot visu, ko dzird, jo citādi tie tiks pievilti un sātans gūs pār viņiem zināmas priekšrocības.
Es redzēju, ka, ja domājam vienīgi par slimībām un to ārstēšanu, tad N, ir vislabākais veselības institūts ASV. Tomēr vadītāji ir tikai cilvēki, [616] un viņu spriedums ne vienmēr ir pareizs. Institūta galvenais ārsts grib, lai viņa pacienti ticētu, ka viņa lēmums ir pilnīgs un galīgs, kā Dieva spriedums. Tomēr viņš bieži kļūdās. Viņš sevi izceļ kā Dievu un nepaaugstina Kungu kā vienīgo, uz kuru var paļauties. Kas neuzticas Dievam un nepaļaujas uz Viņu, un kas nespēj ieraudzīt skaistumu svētumā vai kristieša krustu nesošajā dzīvē, tie šeit var saņemt vairāk labuma nekā jebkurā citā veselības institūtā ASV. Šīs iestādes panākumu lielais noslēpums meklējams varā, kāda vadītājiem ir pār saviem pacientiem.
Es redzēju, kam mans vīrs un es pati tur nevarēju saņemt tik daudz labuma kā cilvēki, kuru dzīve un ticība atšķiras no mūsējās. Eņģelis sacīja “Dievs nevēlas, ka Viņa kalpus, kurus Viņš izraudzījis īpašam mērķim, sevišķa darba veikšanai, kontrolētu kāds cilvēks, jo šīs tiesības pieder vienīgi Dievam. Mūs N uzturēja Dieva eņģeļi. Viņi bija mums visapkārt, atbalstot mūs katru stundu. Tomēr pienāca laiks, kad mēs tur nevienam nespējām palīdzēt, ne arī paši gūt kādu labumu, un gaismas padebesis, kas bija ap mums mūs atstāja. Mieru mēs varējām atrast tikai atstājot šo vietu un ejot pie brāļiem Ročesterā, kur atradās gaismas padebesis.
Es redzēju, ka Dievs vairāku iemeslu dēļ gribēja, lai mēs ietu uz L. Mūsu nostāja tur, nopietnās lūgšanas ko pienesām Dievam, mūsu uzticēšanās Viņam, priecīgs prāts drosme, cerība un ticība, kuru Viņš mums deva lielajās bēdās, uz citiem atstāj iespaidu un visiem nodeva liecību, ka kristietim ir pieejams laimes un spēka avots, kuru nepazīst izpriecu mīlētāji. Dieva žēlastībā mēs iemantojām visu N atrodošos autoritatīvo cilvēku sirdis un nākotnē, kad pacienti izklīda uz visām pusēm savās mājās, mūsu darbs tiem liks atkal mūs ievērot, un kad mums būs jāpiedzīvo uzbrukumi, vismaz daži no viņiem mūs aizstāvēs. Bez tam, ejot uz N Kungs gribēja dot mums pieredzi, kuru mēs neiegūtu, atrodoties Batlkrīkā, līdzjūtīgu māsu un brāļu [617] vidū. Mums vajadzēja no tiem šķirties, lai Kunga vietā nepaļautos uz viņiem, jo jāuzticas ir vienīgi Dievam. Gandrīz atšķirtiem no Dieva ļaudīm, mums bija atrauta katra laicīga palīdzība. Tāpēc mēs raudzījāmies vienīgi uz Dievu. Tā rīkojoties mēs ieguvām piedzīvojumus, ko nemantotu, ja nebūtu gājuši uz N.
Kad mana vīra drosme un cerība sāka grīļoties mēs vairs nevienam šajā vietā nespējām palīdzēt, un arī paši nevarējām gūt kādu labumu, turpinot vēl tur uzturēties. Dievs gribēja, lai mans vīrs savu spēku zudumu nepiedzīvotu tur bet savā nespēkā dotos pie brāļiem, kas varēja viņam palīdzēt panest lielās bēdas. Nelaimē un sāpēs, atšķiroties no Dieva ļaudīm, mums bija iespēja pārdomāt un rūpīgi caurskatīt savu pagātnes dzīvi un ieraudzīt kļūdas un nepareizības, kā arī pazemoties Dieva priekšā un atzīstoties savos grēkos meklēt Viņa vaigu, meklēt pazemību, un bieži un nopietni viņu lūgt. Nododoties rosīgam darbam un nesot citu nastas un dažādu rūpju nomākti, mēs nevarējām atrast laiku pārdomām un rūpīgai pagātnes pārbaudei, ne arī mācīties no tās mācības, kuras Dievs redzēja esam priekš mums nepieciešamas. Man tad rādīja, ka Dievs nevarēja pagodināt savu Vārdu, atbildot uz savu ļaužu sirsnīgajām lūgšanām un atdot manam vīram veselību, kamēr mēs atradāmies N. Tas līdzinātos Viņa spēka savienošanai ar tumsības spēkiem. Ja viņam patiktu parādīt savu spēku, atdodot manam vīram veselību, tad godu, kas jādod Dievam, piesavinātos tur esošie ārsti
