Es redzēju, ka uz vecākiem gulstas liela atbildība. Viņi nedrīkst atļaut, ka viņus vada bērni, bet viņiem pašiem jābūt vadītājiem. Man norādīja uz Ābrahāmu. Viņš bija uzticīgs savā namā. Viņš pavēlēja savam namam pēc sevis un Dievs to pieminēja.
[119] Tad man norādīja uz Ēļa gadījumu. Viņš savus bērnus nesavaldīja un viņi izauga ļauni un nekrietni, un ar savu ļaunumu novirzīja Israēlu no pareizā ceļa. Kad Dievs Samuēlam darīja zināmus viņu grēkus un arī smago lāstu, kam jāseko tāpēc, ka Ēlis viņus nesavaldīja, tad Viņš arī teica, ka nekādi upuri, ne ziedojumi viņu grēkus nemūžam nenomazgās. Kad Samuēls stāstīja, ko Kungs viņam rādījis, Ēlis pakļaudamies sacīja: “Viņš ir Tas Kungs, lai Viņš dara, ko Viņš pats redz labu esam.”. (1. Sam. 3:18.*) Ātri sekoja Dieva lāsts. Ļaunie priesteri tika nokauti un 30000 Israēliešu arī tika nokauti, un Dieva šķirstu paņēma viņu ienaidnieki. Kad Ēlis dzirdēja, ka Dieva šķirsts ir aizvests, viņš krita atmuguriski un mira. Viss šis ļaunums bija sekas tam, ka Ēlis atteicās savaldīt savus dēlus. Es redzēju, ka ja Dievs bija tik vērīgs, lai ievērotu šādas lietas pagātnē, Viņš nebūs mazāk vērīgs šajās pēdējās dienās.
Vecākiem savi bērni jāsavalda, jānorāj viņu kaislības un jāpakļauj tās vai arī Dievs nenovēršami iznīcinās bērnus savā nežēlīgo dusmu dienā un vecāki, kas nav valdījuši savus bērnus, nebūs bez vainas. Īpaši Dieva kalpiem jāvalda un gudri jāvada savas ģimenes. Es redzēju, ka tie, kas labi nevalda paši savu namu, nav sagatavoti spriest vai izšķirt draudzes lietas. Viņiem vispirms vajag panākt, lai mājās būtu kārtība un tad viņu spriedums un ietekme runās draudzē.
Es redzēju, ka tāpēc, ka draudze atklāsmes nevērtē, tās pēdējā laikā ir retas. Draudze gandrīz pazaudējusi savu garīgumu un ticību. Rājieniem un brīdinājumiem uz viņiem ir bijusi tikai neliela ietekme. Daudzi no tiem, kas apliecinājuši ticību atklāsmēm, tās nav ņēmuši vērā.
Daži rīkojušies neprātīgi, runājot ar neticīgajiem par savu ticību, viņi pierādījumus ir meklējuši atklāsmēs, tā vietā, lai tos meklētu Bībelē. Es redzēju, ka šāds uzvedības veids nav pielietojams, jo modina [120] neticīgajos aizspriedumus pret patiesību. Atklāsmes neietekmē cilvēkus, kas nekad tās nav redzējuši un kas neko nezina par to garu. Tās nav jāstāsta tādos gadījumos.
