Es redzēju, ka mums nav jānovilcina Kunga atnākšana. Eņģelis teica: “Sagatavojieties, sagatavojieties tam, kas nāk pār zemi. Lai jūsu darbi saskan ar jūsu ticību.”. Es redzēju, ka prātam ir jābūt vērstam uz Dievu un mūsu iespaidam jāstāsta par Dievu un Viņa patiesību. Mēs nevaram pagodināt Dievu, ja esam bezrūpīgi un vienaldzīgi. Mēs nevaram pagodināt Dievu, ja esam izmisuši. Mums jābūt nopietniem, glābjot savas un citu dvēseles. Šim jautājumam priekš mums jābūt vissvarīgākajam, visam pārējam jānāk pēc tam.
Es redzēju Debesu skaistumu. Es dzirdēju eņģeļus dziedam līksmas dziesmas, kas slavēja, pagodināja un teica Jēzu. Tad es mazliet varēju aptvert Dieva Dēla brīnišķīgo mīlestību. Viņš atstāja visu godību un visu godu, kas Viņam bija Debesīs, un bija tik ļoti ieinteresēts mūs glābt, ka pacietīgi un pazemīgi panesa visus apvainojumus un nicināšanu, ko cilvēki [124]varēja Viņam uzkraut. Viņš bija sodīts, ievainots, sasists un pakārts pie Golgātas krusta, izcieta vismokošāko nāvi, lai glābtu mūs no nāves, lai mēs varētu tikt nomazgāti Viņa asinīs un uzcelti, lai dzīvotu ar Viņu mums sagatavotos mājokļos, priecāties par Debesu gaismu, klausīties eņģeļu dziedāšanā un dziedāt līdz ar viņiem.
Es redzēju, ka visas Debesis ir ieinteresētas mūsu glābšanā. Vai mēs varam palikt vienaldzīgi? Vai varam izturēties bezrūpīgi, it kā tas būtu mazsvarīgi, vai esam glābti vai pazuduši? Vai varam noniecināt upuri, kas pienests mūsu dēļ? Daži to ir darījuši. Tie ir rotaļājušies ar piedāvāto žēlastību un Dieva dusmas ir pār viņiem. Dieva Gars neļausies vienmēr apbēdināties. Tas aizies, ja tiks apbēdināts vēl ilgāk. Ja pēc tam, kad Dievs cilvēka glābšanai ir darījis visu iespējamo, tas vēl ar savu dzīvi rāda, ka nicina Jēzus piedāvāto žēlastību, tad nāve būs viņu daļa, un tā būs dārgi pirkta. Tā būs šausmīga nāve, jo viņi jutīs nāves mokas, ko Kristus juta pie krusta, lai sagādātu viņiem atpestīšanu, kuru viņi ir atraidījuši. Un tad viņi aptvers, ko ir zaudējuši – mūžīgo dzīvību un nemirstīgo mantojumu. Lielais Upuris, Kas nodots dvēseļu glābšanas dēļ, rāda mums dvēseles vērtību. Kad dārgā dvēsele vienreiz ir zudusi, tā ir zudusi uz mūžību.
Es redzēju eņģeli stāvam ar svariem rokās, sverot Dieva tautas, īpaši jaunatnes domas un intereses. Vienā svaru kausā bija domas un intereses, kas tiecās uz Debesīm. Otrā bija domas un intereses, kas tiecās uz zemi. Šinī svaru kausā bija iemesta visa stāstu grāmatu lasīšana, domas par drēbēm un izskatu, arī uzpūtība un lepnums un tā tālāk. Ak, kāds svinīgs mirklis! Dieva eņģeļi stāv ar svariem, sverot to domas, kas sevi sauc par Dieva bērniem, to, kas apgalvo, ka ir nomiruši pasaulei un dzīvo Dievam. Svaru kauss, kas bija pildīts ar domām par zemi, uzpūtību un lepnumu, ātri noslīdēja lejup, lai gan no tā noripoja svars pēc svara. Svaru kauss ar domām un interesēm, kas tiecas uz Debesīm, tikpat ātri pacēlās augšup, kā otrs svaru kauss gāja lejup. Ak, cik [125] viegls tas bija! Es varu atstāstīt, ko es redzēju, bet nekad nevaru parādīt svinīgo un dzīvo ietekmi, kas iespiedās manā prātā, kad es redzēju eņģeli ar svariem rokās sverot Dieva tautas domas un intereses. Eņģelis teica: “Vai tādi var ieiet Debesīs? Nē, nekad. Saki viņiem, ka cerība, kas viņiem ir tagad, ir tukša un ja viņi steidzīgi neatgriezīsies un nesatvers pestīšanu, viņiem jāiet bojā.”.
Dievbijības forma nevienu neglābs. Visiem jāgūst dziļi un dzīvi piedzīvojumi. Vienīgi tie viņus glābs bēdu laikā. Tad tiks pārbaudīts viņu darbs, kāds tas ir, un ja tas būs zelts, sudrabs un dārgi akmeņi, tie tiks paslēpti Kunga teltī, bet, ja viņu darbs būs koks, siens un rugāji, nekas viņus neaizsargās no Jehovas dusmu nežēlības.
Jauniem, tāpat kā veciem prasīs dot pamatojumu savai cerībai. Bet prāts, ko Dievs paredzējis labākām lietām, lai tas Viņam pilnīgi kalpotu, mūžības interešu vietā, kavējas pie nevērtīgā. Vai prāts, kuram ļauj klejot šurp un turp, ir tikpat spējīgs saprast Dieva Vārda dotos patiesības pierādījumus par Sabata turēšanu un patieso kristieša cerības pamatu, kā domāt par ārējo izskatu, manierēm, apģērbu u.tt. Un tie, kas atļaujas izklaidēties ar bezjēdzīgiem stāstiem un tukšām pasakām, ir barojuši savu iztēli, bet Dieva Vārda spožums viņiem ir aptumšots. Prāts ir novērsts tieši no Dieva. Interese uz Viņa dārgo Vārdu ir iznīcināta.
Mums ir dota Grāmata, lai vadītu mūsu kājas caur šīs tumšās pasaules briesmām uz Debesīm. Tā stāsta mums, kā varam izbēgt no Dieva dusmām. Atklāj Kristus ciešanas mūsu dēļ, lielo upuri, kas ir pienests, lai mums būtu iespēja tikt glābtiem un mūžīgi priecāties Dieva klātbūtnē. Un, ja kāds beigās nezinās patiesību, kaut arī viņš dzīvoja zemē, kur spīdēja tās spožā gaisma ,tad tā būs viņu pašu vaina. Tādi ļaudis neatradīs apžēlošanu. [126] Dieva Vārds mums rāda kā varam kļūt pilnīgi kristieši un izbēgt no pēdējām septiņām mocībām. Bet šiem ļaudīm nav nekādas intereses to meklēt. Citas lietas novērš viņu prātu, viņi lolo elkus un Dieva Svētais Vārds tiek neievērots un nicināts. Tādā veidā tie, kas sevi apliecina par kristiešiem, ir jokojušies ar Dievu Kad pēdējā dienā viņus tiesās Dieva Svētais Vārds, viņi tiks atrasti par viegliem. Vārds, kuru viņi bieži noniecinājuši, lasot nepatiesus stāstus, tagad pārbauda viņu dzīvi. Tas ir standarts. Motīvus, vārdus, darbus un veidu, kādā viņi izlieto savu laiku, salīdzinās ar rakstīto Dieva Vārdu. Ja viņu dzīve nelīdzināsies Vārdam, tad viņu liktenis būs izšķirts uz mūžību.
Es redzēju, ka daudzi sevi novērtē un salīdzina savu dzīvi ar citu dzīvi. Tā nav jābūt. Neviens cits mums nav dots par piemēru – kā vienīgi Kristus. Viņš ir mūsu patiesais Paraugs un katram jācenšas pārspēt vienam otru, atdarinot Jēzu. Mēs esam Kristus līdzstrādnieki vai arī ienaidnieka līdzstrādnieki. Mēs vai nu sakrājam ar Kristu vai izkaisām. Mēs vai nu esam noteikti, no visas sirds kristieši vai arī neesam nemaz kristieši. Kristus saka: “Kaut jel tu būtu auksts vai karsts. Tā kā tu esi remdens, ne auksts, ne karsts, Es tevi izspļaušu no Savas mutes” (Atkl. 3:15,16).
Neskatoties uz to es redzēju, ka daži tik tikko zina, kas ir sevis aizliegšana vai upurēšana, vai arī ko nozīmē ciest patiesības dēļ. Neuzupurējoties neviens Debesīs neieies. Jākopj pašaizliedzības un upura gars. Daži nenodod sevi, savu miesu kalpošanai Dievam. Viņi atļaujas rīkoties pārsteidzīgi un untumaini, apmierina savu nesātīgo apetīti, rūpējas par savām interesēm un ir vienaldzīgi pret Dieva lietu. Tie, kas mūžīgās dzīves dēļ ir labprātīgi nest katru upuri, to arī iemantos. Ir vērts ciest par to, vērts sist sevi krustā un upurēt katru elku. Tālu pāri sniedzošā un mūžīgā godība pārspēj visu un aizēno katru laicīgo prieku.
