[127] 1856. gada 27. maijā Batlkrīkā man atklāsmē parādīja dažas lietas, kas attiecas uz draudzi kopumā. Dievs lika savai godībai un majestātei iet man garām. Eņģelis teica: “Viņš ir bijājams Savā varenībā, tomēr jūs Viņu neatzīstat; bijājams Savās dusmās, tomēr jūs aizvainojiet Viņu ikdienas. “Ieeita caur tiem šaurajiem vārtiem, jo tie vārti ir plati un tas ceļš ir plats, kas aizved uz pazušanu, un daudz ir to, kas caur tiem ieiet. Un tie vārti ir šauri un šaurs ir tas ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”” (Mat. 7:13,14*) Šie ceļi ir noteikti, atšķirti un iet pretējos virzienos. Viens ved uz mūžīgo dzīvību, otrs – mūžīgo nāvi. Es redzēju starpību starp šiem ceļiem, kā arī atšķirību starp ceļotājiem uz tiem. Ceļi ir pretēji, viens ir plats un gluds, otrs šaurs un nelīdzens. Tā arī ceļinieki ir pretēji savā raksturā, dzīvē, apģērbā un sarunās.
Tie, kas ceļo pa šauro ceļu, runā par prieku un laimi, kas viņiem būs ceļojuma beigās. Viņu sejas bieži ir nopietnas, tomēr bieži arī staro svinīgā, svētā priekā. Viņi neģērbjas kā sabiedrība platajā ceļā, nerunā un nerīkojas tiem līdzīgi. Viņiem ir dots Paraugs. Bēdu Vīrs, Kas iepazinies [128] ar ciešanām, atklāja viņiem šo ceļu un Pats ceļoja pa to. Viņa sekotāji redz Viņa pēdas un gūst iepriecu un mieru. Viņš gāja droši. Tas ir iespējams arī tiem, ja viņi seko Viņa pēdās.
Platajā ceļā visi ir aizņemti ar sevi, apģērbu un izpriecām. Viņi brīvi nododas pārgalvīgai jautrībai un līksmei un nedomā par sava ceļojuma beigām, par drošo bojāeju ceļa galā. Katru dienu viņi arvien vairāk tuvojas savai iznīcībai. Tomēr viņi kā ārprātīgi traucas arvien ātrāk un ātrāk. Ak, cik tas izskatījās briesmīgi!
Es redzēju daudzus ceļojam pa šo plato ceļu, uz kuriem bija rakstīti vārdi: “Miris pasaulei. Visu lietu gals ir klāt. Esiet arī jūs gatavi.” Viņi izskatījās tieši tā pat kā visi uzpūtīgie ļaudis ap viņiem, izņemot grūtsirdības ēnu, ko es pamanīju uz viņu sejām. Viņu sarunas bija taisni tādas pašas kā vieglprātīgajiem un neapdomīgajiem ap viņiem. Šad un tad viņi ar lielu apmierinātību rādīja uzrakstu uz savām drēbēm, aicinot, lai citi iegūtu tādu pašu uz savām. Viņi atradās uz platā ceļa, tomēr apliecināja, ka ir no tā skaita, kas ir uz šaurā ceļa. Ap viņiem esošie sacīja: “Nav atšķirības starp mums. Mēs esam līdzīgi. Mēs ģērbjamies, runājam un rīkojamies līdzīgi.”
Tad man norādīja atpakaļ uz 1843. un 1844. gadu. Tajā laik bija ziedošanās gars, kāda tagad nav. Kas ir nācis pār tiem, kas sevi sauc par īpašu Dieva tautu? Es redzēju piemērošanos pasaulei, nelabprātību ciest patiesības dēļ. Es redzēju lielu padošanās trūkumu Dieva gribai. Man norādīja uz Israēla bērniem, kad viņi atstāja Ēģipti. Dievs Savā žēlastībā izaicināja viņus no Ēģiptes, lai tie Viņu varētu pielūgt neierobežoti un netraucēti. Viņš darīja viņu ceļā brīnumus. Viņš viņus pārbaudīja, ievedot grūtos apstākļos. Piedzīvojuši Dieva brīnišķīgo rīcību un tik daudz reižu redzējuši Viņa atpestīšanu, viņi tomēr kurnēja, ka Dievs viņus pārbaudīja. [129] Viņu valoda bija: “Kaut Tā Kunga roka būtu likusi mums mirt Ēģiptes zemē.” (2. Mozus 16:3) Viņi kāroja pēc tiem sīpoliem un lokiem.
Es redzēju, ka daudziem, kas apliecina, ka tic pēdējo dienu patiesībai, liekas savādi, ka Israēla bērni kurnēja ceļojuma laikā, ka pēc Dieva brīnišķīgās rīcības ar viņiem, viņiem vajadzēja būt tik nepateicīgiem, lai aizmirstu, ko Dievs viņiem darījis. Eņģelis teica: “Jūs esat darījuši sliktāk nekā tie.” Es redzēju, ka Dievs saviem kalpiem ir devis patiesību tik tīru, tik skaidru, ka tai nevar pretoties. Kur vien viņi iet, viņiem ir droša uzvara. Viņu ienaidnieki nevar apiet pārliecinošo patiesību. Gaisma ir izlieta tik skaidri, ka Dieva kalpi var celties visur un ļaut, lai patiesība, skaidra un saskanīga, nes uzvaru. Šī lielā svētība nav vērtēta un nav pat saprasta. Rodoties pārbaudījumiem, daži sāk skatīties atpakaļ un domā, ka viņiem tas ir grūts laiks. Daži, kas apliecina, ka ir Dieva kalpi, nezina, ko nozīmē šķīstīšanas pārbaudījumi. Viņi dažreiz paši sev sagādā bēdas un iedomājas pārbaudījumus un tik viegli kļūst mazdūšīgi, tik viegli ievainojami, viņu pašcieņa ir tik jūtīga, ka viņi kaitē sev, kaitē citiem un kaitē Dieva darbam. Sātans palielina viņu pārbaudījumus un ierosina domas, kas, ja tām dotu ceļu, izpostītu viņu ietekmi un derīgumu.
Daži ir jutušies kārdināti atrauties no darba un strādāt ar savām rokām. Es redzēju, ka, ja Dievs no viņiem atraus Savu roku un atstās viņus, padotus slimībai un nāvei, tad viņi zinās, kas ir bēdas. Kurnēt pret Dievu ir briesmīgi. Viņi nepatur prātā, ka ceļš, pa kuru viņiem jāiet, ir grumbuļains, pašaizliegšanās, sevis krustā sišanas ceļš un ka viņi nedrīkst gaidīt, lai viss ritētu uz priekšu gludi, it kā viņi ceļotu pa plato ceļu.
Es redzēju, ka daži Dieva kalpi, pat sludinātāji tik bieži kļūst mazdūšīgi, viņu “es” ir tik viegli ievainojams, ka viņi iedomājas sevi necienītus un apvainotus tad, kad nekā tāda nav. [130] Viņi domā, ka viņiem ir grūts liktenis. Tādi neaptver, kā viņi justos, ja viņiem tiktu atvilkta Dieva uzturošā roka un viņi nonāktu dvēseles izbailēs. Tad viņi atrastu savu likteni desmitreiz grūtāku, nekā tas bija, kad viņi strādāja Dieva darbā, paciešot pārbaudījumus un grūtības, kad tomēr Kunga piekrišana bija ar viņiem. Daži, kas strādā Dieva darbā, nezina, ka viņiem patiešām vēl ir mierīgs laiks. Viņi vēl tik maz sajutuši zaudējumus, tik maz pazīst nogurdinošu darbu un dvēseļu nastu, ka, dzīvojot mierīgā laikā, saņemot Dieva atbalstu un esot gandrīz pilnīgi brīviem no dvēseles bailēm, viņi to nesaprot un domā, ka viņiem ir lieli pārbaudījumi. Es redzēju, ka, ja viņi nemācīsies pašuzupurēšanos un nebūs gatavi priecīgi strādāt, netaupot sevi, Dievs viņus darīs brīvus. Dievs viņus neatzīs par Saviem uzupurīgajiem kalpiem, bet aicinās tos, kas grib strādāt ne slinki, bet visā nopietnībā un tie atzīs, ka viņiem ir mierīgs laiks. Dieva kalpiem jāsajūt dvēseļu nasta un jāraud starp priekškaru un altāri, saucot: “Kungs, saudzē Savus ļaudis.”
Daži Dieva kalpi ir nodevuši savu dzīvi Dieva darbam, līdz viņu miesas spēki ir salauzti un gandrīz izsmelti ar garīgu darbu, pastāvīgām rūpēm, pūlēm un trūkumu. Citiem šāda nasta nav bijusi, un viņi arī tādu neuzņemtos. Tomēr tieši tādi domā, ka viņiem ir grūts laiks, tāpēc ka viņi nekad nav piedzīvojuši grūtības. Viņi nekad nav kristīti ciešanās un arī netiks kristīti tik ilgi kamēr viņi parādīs tik lielu vājumu, tik maz rakstura stingrības un tādu mīlestību uz ērtībām. Dievs man rādīja, ka sludinātāji ir jāsoda lai slinkie, tādi, kas vilcinās un rūpējas tikai par sevi, tiktu izdzīti un lai paliktu tīrie, uzticīgie, pašuzupurīgie, kas necentīsies pēc savām ērtībām, bet uzticīgi kalpos ar Vārdu un mācību, būs labprātīgi ciest un izturēt visu [131] Kristus dēļ un lai glābtu tos, par kuriem Viņš mira. Lai šie Dieva kalpi jūt pār sevi lāstu, ja viņi nesludina Evaņģēliju; ar to pietiktu. Bet ne visi to nejūt.
