Debesīs ir kārtība. Dievam patīk ka Viņa ļaudis sistemātiski un kārtīgi sadarbojas ar Viņu, šajā darbā ko Dievs veic virs zemes. Es redzēju, ka Dieva draudzē jābūt kārtībai un ka vajadzīga sistēma, lai sekmīgi nestu pasaulei pēdējo lielo žēlastības vēsti. Dievs vada Savus ļaudis sistemātiskā labdarības darbā, un tas ir tieši viens no tiem veidiem, caur ko Dievs audzina Savus ļaudis, lai no to vidus nošķirtu skopos. Tādā veidā viņiem tiek nogriezta labā roka un izrauta labā acs, kamēr citiem tas ir liels atvieglojums. Devīgām dvēselēm šīs prasības liekas ļoti mazas, un tās nevar apmierināties darīt tik maz. Dažiem ir lieli īpašumi, un, ja labdarīgiem mērķiem viņi noliek atbilstoši Dieva svētībām, tad upuri viņiem liekas esam liela summa. Patmīlīga sirds pieķeras tikpat cieši maziem upuriem kā lieliem, un maza summa tai šķiet ļoti liela.
Man norādīja uz šī pēdējā darba iesākumu. Tad daži, kas mīlēja patiesību, varēja noteikti runāt par upurēšanu. Viņi daudz svētīja Dieva darbam, lai patiesību nestu citiem. Viņi jau iepriekš savas bagātības ir aizsūtījuši uz Debesīm. Brāļi, kas esat saņēmuši patiesību vēlākā laikā un kam ir lieli īpašumi, Dievs jūs ir aicinājis darbalaukā ne tikai tāpēc, lai jūs priecātos par patiesību, bet arī lai jūs ar saviem īpašumiem šo lielo darbu virzītu uz priekšu. Un, ja jums ir interese šinī darbā, jūs riskēsiet un tajā kaut ko ieguldīsiet, lai caur jūsu pūlēm citus varētu glābt un jūs ar tiem varētu pļaut gala atmaksas ražu. Lai jums patiesību pasludinātu skaidrā gaismā, ir upurēti lieli upuri un paciests trūkums. Tagad Dievs jūs aicina pielikt lielas [192] pūles un upurēt, lai nestu patiesību tumsā esošajiem. Dievs to prasa. Jūs apliecināt, ka ticat patiesībai; lai jūsu darbi to parāda. Kamēr jūsu ticība nestrādā, tā ir mirusi. Nekas cits kā tikai dzīva ticība spēs jūs izglābs briesmīgajos notikumos, kas ir jūsu priekšā.
Es redzēju, ka tiem, kam ir lieli īpašumi, ir laiks sākt ātri strādāt. Tagad ir laiks, kad jādod darbam ne tikai pēc tā, kā Dievs tagad viņus svētī, bet pēc tā, kā Viņš viņus ir svētījis. Apustuļu dienās lika īpašus plānus, lai dažiem nebūtu viegli un citi nebūtu pārāk noslogoti. Dieva draudzes nastās visi varēja līdzīgi dalīties, atbilstoši viņu dotajām spējām. Eņģelis teica: “Cirvis jāpieliek pie koka saknēm.” Tie, kas līdzīgi Jūdasam savu sirdi piesējuši pasaules mantai, arī sūdzēsies tāpat kā Jūdas. Viņa sirds iekāroja dārgās zāles, ko izlēja Jēzum, un savu patmīlību viņš centās paslēpt zem dievbijīgas, apzinīgas uzmanības pret nabagiem. “Kāpēc šīs zāles nepārdeva par 300 naudas gabaliem un nedeva nabagiem?” Viņš vēlējās, lai zāles būtu viņa īpašumā, tad tās nebūtu izšķiestas Pestītājam. Viņš tās gribēja iegūt sev, lai tās pārdotu par naudu. Viņa vērtējumā pietika ar dažiem sudraba gabaliem, lai savu Kungu pārdotu ļauniem cilvēkiem. Kā Jūdas savu savtību attaisnoja ar nabagu vajadzībām, tā tie, kas apliecina sevi par kristiešiem, bet kuru sirds ir mantkārīga, centīsies paslēpt savu patmīlību zem šķietama apzinīguma. Ak, – viņi baidās, ka, ieviešot sistemātisku labdarību, mēs kļūsim līdzīgi vārda baznīcām. “Lai tava kreisā roka nezina, ko labā dara.” Liekas, ka viņiem ir nopietna vēlēšanās sekot tieši Bībelei, ka viņi to saprot šinī lietā; bet viņi pilnīgi neievēro Kristus skaidro norādījumu: “Pārdodiet, kas jums ir, un dodiet nabagiem.” [193]
“Ņemiet vērā, ka jūs savas nabagu dāvanas nedodat cilvēku priekšā.” (Mat. 6:1) Daži domā, ka šī Rakstu vieta māca, ka viņiem savi mīlestības darbi jāslēpj. Viņi dara, bet ļoti maz, atvainojot sevi, ka nezinot, kā tieši jādod. Bet Jēzus to izskaidro Saviem mācekļiem sekojoši: “Kad tu nabagus apdāvini, tad neliec savā priekšā pūst trompetes, tā kā liekuļi dara baznīcās un ielās, lai ļaudis viņus godātu. Patiesi Es jums saku, tiem jau ir sava alga.” Viņi deva, lai citi cilvēki viņus uzskatītu par cēliem un devīgiem. Viņi saņēma cilvēku uzslavu, un Jēzus Saviem mācekļiem rādīja, ka tā arī ir visa viņu alga.
Daudziem kreisā roka nezina, ko labā dara, jo labā nedara nekā krietna, ko kreisā varētu redzēt. Ar šo mācekļiem sniegto mācību Jēzus norāja tos, kas gribēja saņemt cilvēku uzslavu. Viņi savu dāvanu došanu izdarīja dažādās atklātās sanāksmēs; un, pirms to darīja, ļaužu priekšā nolasīja vēstījumu par viņu augstsirdību; daudzi tikai tāpēc deva lielas summas, lai cilvēki paaugstinātu viņu vārdu. Un šādā veidā dotie līdzekļi bieži vien bija izspiesti no citiem, atraujot algu algādžiem un izmantojot nabagos.
Man rādīja, ka šis raksts neattiecas uz tiem, kam Dieva darbs ir sirdī un kas pazemīgi savus līdzekļus izmanto tā uz priekšu virzīšanai. Man norādīja uz šīm Rakstu vietām: “Lai jūsu gaisma spīd cilvēku priekšā, tā kā viņi ierauga jūsu labos darbus un godina jūsu Tēvu, Kas ir Debesīs.” “Pie viņu augļiem jūs tos pazīsiet.” Man rādīja, ka, pareizi saprastas, Rakstu liecības visas saskan. Dieva bērnu labie darbi ir visiespaidīgākā sludināšana neticīgajiem. Viņi domā, ka jābūt kādiem noteiktiem iemesliem, kas kristieti ierosina sevi aizliegt un savus īpašumus izlietot, lai mēģinātu glābt līdzcilvēkus. Tas nelīdzinās pasaules garam. Tādi augļi apliecina, ka to īpašnieki ir īsti kristieši. Liekas, ka [194] viņi pastāvīgi tiecas augšup pēc bagātībām, kas ir neiznīcīgas.
Dodot dāvanas un upurus, tiem vienmēr jābūt atbilstošam mērķim, ne lai atbalstītu kāda kūtrumu, ne lai ļaudis redzētu, ne lai slavētu viņa vārdu, bet lai godātu Dievu, virzot uz priekšu Viņa darbu. Daži Dieva darbam dod lielus ziedojumus, kamēr viņam blakus esošs nabadzīgs brālis cieš trūkumu, un viņi nekā nedara, lai viņam palīdzētu. Mazi laipnības darbi savu brāļu labā nemanāmi savienos sirdis un tos atzīmēs Debesīs. Es redzēju, ka bagātajiem cenu un atalgojuma ziņā attiecībā pret bēdu piemeklētajiem, atraitnēm un krietniem nabagiem jādara starpība. Bet pārāk bieži ir gadījumi, ka bagātais nabagos izmanto savā labā, ievācot sev visu, ko vien var iegūt, un par katru labvēlību izspiež pēdējo naudas gabalu. Arī tas viss ir rakstīts Debesīs: “Es zinu tavus darbus.”
Vislielākais grēks, kas tagad pastāv draudzē, ir mantkārība. Dievam nepatīk Viņu apliecinošo ļaužu savtīgums. Viņa kalpi ir upurējuši savu laiku un spēku, lai viņiem nestu dzīvības Vārdu, bet daudzi ar saviem darbiem rādījuši, ka viņi to vērtē visai maz. Varēdami Dieva kalpam palīdzēt vai nepalīdzēt, dažreiz viņi palīdz, bet bieži ļauj viņam aiziet un viņa labā dara pavisam maz. Ja kāds nodarbina dienas strādnieku, viņam samaksā pilnu dienas algu, bet tā nav ar pašuzupurīgo Dieva kalpu. Viņš viņiem strādā ar Vārdu un mācību; viņš savā dvēselē nes smagas darba nastas; viņš pacietīgi, no Dieva Vārda, rāda bīstamos maldus, kas kaitīgi dvēselei; viņš pierāda nekavējošu nezāļu izraušanas vajadzību, jo tās noslāpē sēto sēklu; lai barotu Dieva ganāmo pulku, viņš no Dieva Vārda mantu nama izdod jaunas un vecas lietas. Visi atzīst, ka viņiem jāpalīdz; bet indīgā nezāle – mantkārība ir tik dziļi iesakņojusies, ka viņi ļauj Dieva kalpam aiziet, bez kā būtu viņam kalpojuši ar savām laicīgām lietām. Viņi Dieva kalpa nogurdinošo darbu vērtējuši tā, kā rāda viņu darbi. [195] Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.”
Es redzēju, ka Dieva kalpi neatrodas ārpus sātana kārdināšanām. Bieži ienaidnieks viņus bīstami apstāj un viņiem grūti jācīnās. Ja viņi varētu tikt atbrīvoti no sava uzdevuma, viņi priecīgi strādātu ar savām rokām. Viņi aicināti strādāt savu brāļu labā, bet, redzot, cik maz to vērtē, viņi jūtas nomākti. Patiesībā viņi skatās uz savas algas galīgo aprēķinu Debesīs, un tas viņus stiprina; bet viņu ģimenēm vajadzīga barība un apģērbs. Viņu laiks pieder Dieva draudzei, tas neatrodas viņu pašu rīcībā. Viņi upurē savas ģimenes sabiedrību, lai darītu labu citiem; tomēr daži, kam viņi darījuši labu, ir vienaldzīgi pret viņu vajadzībām. Es redzēju, ka šie cilvēki ir netaisni pret Dieva kalpiem un, ļaujot viņiem aiziet, piekrāpj arī sevi. Laikā, kad Dievs nicina viņu savtību, viņi domā, ka Dievs viņus atzīst par labiem. Šiem patmīļiem Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par sava Kunga naudas izlietošanu, bet arī par Dieva izredzēto kalpu nomākto garastāvokli un sāpēm, kas sakropļojušas viņu darbu. Patiesais Liecinieks ziņo: “Es zinu tavus darbus.” Pašmīlīgo un mantkārīgo sirdis tāpat pārbaudīs. Daži nav labprātīgi svētīt Dievam pat ļoti mazu daļu no savu laicīgo bagātību pieauguma. Ar šausmām viņi atkāpsies, ja jūs runāsiet par viņu kapitālu. Ko viņi ir upurējuši Dievam? Neko. Viņi apliecina ticību Jēzus nākšanai, bet viņu darbi šo ticību aizliedz. Katrs dzīvos no tās ticības, kas viņam ir. Tu, apliecinātāj ar nepatieso sirdi, Jēzus zina Tavus darbus. Viņš ienīst Tavus skopos un klibos upurus.
