[185] Dārgie brāļi un māsas! Kungs man atkal parādījis lielu žēlastību. Dažus mēnešus atpakaļ ļoti cietu. Slimība mani smagi nospieda. Jau gadiem ilgi ciešu no tūskas un sirds slimības, kas tiecas nospiest manu garu un iznīcināt ticību un drosmi. Vēsts laodiķiešiem Dieva ļaužu vidū neizsauca tādu dedzīgu nožēlu, kādu es sagaidīju, un es jutos ļoti samulsusi. Likās, ka slimība pastāvīgi progresē, un es domāju, ka man vajadzēs gulties kapā. Nevēlējos dzīvot un tāpēc nespēju lūgt pēc atveseļošanās un tai ticēt. Bieži naktī, dodoties pie miera, sapratu, ka man draud briesmas pārstāt elpot pirms rīta ataušanas. Šādā stāvoklī es pusnaktī zaudēju samaņu. Ataicināja brāļus Endrū (Andrew) un Lafboro (Loughborough) un manis dēļ pie Dieva raidīja nopietnas lūgšanas. No manas sāpošās sirds tika atņemts smagums un nospiestība, un es saņēmu atklāsmi, kas rādīja lietas, ko tagad jums stāstu.
Es redzēju, ka sātans bija centies mani iedzīt mazdūšībā un izmisumā, lai es vairāk vēlētos nāvi nekā dzīvību. Man rādīja, ka Dieva prāts nav, lai tagad mans darbs apstātos. Jo tad mūsu ticības ienaidnieki gavilētu, un Dieva bērnu sirdis kļūtu bēdīgas. Redzēju, ka bieži [186] garīgi mocīšos un daudz cietīšu; tomēr man bija apsolījums, ka ap mani esošie mani stiprinās un palīdzēs, lai tad, kad sātans mani nežēlīgi sitīs, man nepietrūktu drosmes un spēka.
Man rādīja, ka liecība Laodiķejai attiecas uz Dieva tautu tagad un ka iemesls, kāpēc nav paveikts lielāks darbs, ir viņu sirdscietība. Bet Dievs devis vēstij laiku padarīt savu darbu. Sirdis, kas tik ilgi atstūma Jēzu, jātīra no grēkiem. Šī brīdinājuma vēsts darīs savu darbu. Pirmo reizi pasludināta, tā vadīja uz rūpīgu sirds pārbaudi. Izsūdzēja grēkus, un Dieva ļaudis visur sakustējās. Gandrīz visi ticēja, ka šī vēsts beigsies trešā eņģeļa “skaļajā saucienā”. Bet, tā kā viņiem neizdevās redzēt spēcīgo darbu pabeidzamies īsā laikā, daudzi zaudēja vēsts iespaidu. Es redzēju, ka šī vēsts nepabeigs savu darbu dažos īsos mēnešos. Tās nolūks ir pamodināt Dieva tautu, atklāt viņiem viņu atkāpšanos, vadīt uz sirsnīgu nožēlu, lai viņus varētu pagodināt Jēzus klātbūtne un viņi būtu sagatavoti trešā eņģeļa vēsts skaļajam saucienam. Šīs vēsts iespaids skārs sirdi un vadīs uz dziļu pazemošanos Dieva priekšā. Visos virzienos tika izsūtīti eņģeļi, lai neticīgās sirdis sagatavotu patiesības uzņemšanai. Dieva darbs sāka attīstīties, un Viņa ļaudis uzzināja savu stāvokli. Ja Patiesā Liecinieka padomi būtu pilnīgi ievēroti, tad Dievs ar lielāku spēku būtu strādājis priekš Savas tautas. Tomēr pieliktās pūles kopš vēsts sākuma ir Dieva svētītas. Daudzas dvēseles ir izvestas no maldiem un tumsas, lai priecātos patiesībā.
Dievs pārbauda Savus ļaudis. Jēzus viņus pacietīgi panes un uzreiz no Savas mutes neizspļauj. Eņģelis teica: “Dievs sver Savus ļaudis.” Ja vēsts būtu tik īslaicīga, kā daudzi no mums domāja, tad jau nebūtu laika attīstīt raksturu. Daudzi vadījās no jūtām, nevis no [187] pamatlikumiem un ticības, tieši tādēļ šī svinīgā brīdinājuma vēsts viņus satrauc. Tā darbojās uz viņu jūtām un sacēla bailes, bet nepadarīja darbu, kādu Dievs tai bija paredzējis. Dievs caurskata sirdis. Lai Viņa ļaudis sevi nepiekrāptu, Viņš dod tiem laiku, lai izdzistu uzbudinājums, un tad viņus pārbauda, lai redzētu, vai viņi grib paklausīt Patiesā Liecinieka padomam.
Soli pa solim Dievs vada Savus ļaudis. Viņš viņus noved dažādos apstākļos, kas atklāj viņu sirdī esošo. Daži iztur vienā jautājumā, bet nākošajā krīt. Katrā sekojošā punktā sirds tiek pārbaudīta mazliet stingrāk. Ja tie, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm, atrod savā sirdī sacelšanos pret šo uzticamo darbu, tam vajadzētu viņus pārliecināt, ka viņiem jādara darbs, lai uzvarētu, ja viņi negrib tikt izspļauti no Kunga mutes. Eņģelis teica: “Dievs izvedīs Savu darbu, arvien stingrāk un pamatīgāk pārbaudot ikvienu no Saviem ļaudīm.” Daži ir labprātīgi pieņemt vienu lietu; bet, kad Dievs viņus vada citā pārbaudošā stāvoklī, viņi atraujas un atkāpjas, jo atrod, ka nosodīts tiek tieši kāds viņiem mīļš elks. Viņiem ir izdevība ieraudzīt, kas no viņu sirds izslēdz Jēzu. Viņi kaut ko vērtē augstāk par patiesību, un viņu sirds nav sagatavota Jēzus uzņemšanai. Katrs atsevišķi tiek ilgu laiku pārbaudīts un izmēģināts, lai redzētu, vai viņš grib upurēt savus elkus un ievērot Patiesā Liecinieka padomu. Ja kāds negrib šķīstīties, paklausot patiesībai, un uzvarēt savu patmīlību, lepnumu un ļaunās kaislības, tad Dieva eņģeļi saņem pavēli: “Viņi savienojušies ar elkiem, atstājiet viņus vienus,” un eņģeļi iet pie sava darba, atstājot šos cilvēkus ar viņu nepakļautajiem grēcīgajiem rakstura vilcieniem ļauno eņģeļu pārvaldībai. Tie, kas pieņem katru punktu un pastāv katrā kārdinājumā un uzvar, lai maksā ko maksādams, ir pieņēmuši Patiesā Liecinieka padomu, un viņi saņems vēlo lietu un tā tiks sagatavoti pārvēršanai.
[188] Dievs pārbauda Savus ļaudis šinī pasaulē. Šī ir sagatavošanās vieta, lai parādītos Viņa klātbūtnē. Šeit, šinī pasaulē, šinīs pēdējās dienās cilvēki parādīs, kāds spēks iespaido viņu sirdi un pārvalda viņu darbību. Ja tas ir Dievišķās patiesības spēks, tas vadīs uz labiem darbiem. Tas pacels saņēmēju un darīs viņu cēlu un augstsirdīgu, līdzīgu viņa Dievišķajam Kungam. Bet, ja ļaunie eņģeļi pārvalda sirdi, to redzēs dažādos ceļos un veidos. Auglis būs patmīlība, mantkārība, lepnums un ļaunas kaislības.
Sirds ir viltīga pār visām lietām un briesmīgi ļauna. Reliģijas apliecinātāji nav labprātīgi sevi stingri pārbaudīt, lai redzētu, vai viņi ir patiesā ticībā. Ir briesmīga patiesība, ka daudzi balstās uz nepareizu cerību. Daži paļaujas uz vairākus gadus veciem piedzīvojumiem; bet, pienākot šim sirds izmeklēšanas laikam, kur visiem ik dienas vajadzētu būt piedzīvojumiem, viņiem nav nekā ko stāstīt. Liekas, ka viņi domā, ka patiesības apliecināšana viņus glābs. Ja viņi uzvarēs tos grēkus, ko Dievs ienīst, tad Jēzus varēs vakariņot kopā ar tiem. Tad viņi iegūs dievišķu spēku no Jēzus, pieaugs Viņā un svētā uzvaras priekā būs spējīgi sacīt: “Slavēts lai Dievs, Kas dod uzvarēt caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!” Kungam būtu daudz patīkamāk, ja remdenie reliģijas apliecinātāji nekad nebūtu piesaukuši Viņa Vārdu. Viņi ir pastāvīga nasta uzticīgajiem Jēzus sekotājiem. Viņi ir klupšanas akmens neticīgajiem, un ļaunie eņģeļi gavilē par viņiem un viņu negodīgā ceļa dēļ izsmej Dieva eņģeļus. Viņi tuvojas Dievam ar savām lūpām, kamēr sirds ir tālu no Viņa.
Man rādīja, ka Dieva ļaudīm nav jāatdarina pasaules mode. Daži to ir darījuši un gandrīz pazaudējuši īpašo svēto raksturu, kam vajadzētu viņus iezīmēt kā Dieva ļaudis. Man norādīja uz Dieva seno tautu un aicināja salīdzināt viņu apģērbu ar apģērbu šinīs pēdējās dienās. [189] Kāda starpība! Kāda pārmaiņa! Tad sievietes nebija tik nekaunīgas kā tagad. Kad viņas gāja ļaudīs, viņas savu seju aizklāja ar plīvuru. Šinīs pēdējās dienās modes ir apkaunojošas un nepieklājīgas. Par tām ir brīdināts pravietojumos. Tās vispirms ieveda šķira, kuru sātans pilnīgi pārvalda, kas zaudējusi kauna jūtas, bez jebkāda Dieva Gara iespaida, un nodevusies izvirtībai, sagandēdami savu dzīvi ar visādiem netiklības darbiem, alkatību un mantkārību. (Efez. 4:19 jaunais tulk.) Ja ļaudis, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm, nav no Viņa tālu atšķīrušies, tad starp viņu un pasaules drēbēm būs ievērojama starpība. Mazas cepures, kas izceļ seju un galvu, rāda pieklājības trūkumu. Stīpas apkauno. Zemes iedzīvotāji kļūst arvien samaitātāki, un atšķirības līnijai starp viņiem un Dieva Izraēlu jābūt daudz skaidrākai – vai lāsti, kas nāk pār pasaulīgajiem, kritīs arī uz viņiem, kas sevi apliecina par Dieva ļaudīm.
Man norādīja uz sekojošiem rakstiem. Eņģelis teica: “Tiem jāaudzina Dieva ļaudis.” “Tāpat lai arī sievas pieklājīgās drēbēs kaunīgi un godīgi ģērbjas, ne ar sapītām bizēm, nedz ar zeltu, ne ar pērlēm, ne ar dārgām drēbēm. Bet ar labiem darbiem, kā tas sievām klājas, kas pie Dieva kalpošanas turas.” (1. Tim. 2:9,10 Glika tulk.)
“Jūsu rota lai nav ārišķīgs matu pinums, zelta lietas, kuras sev apliekat, vai tērps, kurā tērpjaties, bet apslēptais sirds cilvēks neiznīcīgs savā lēnajā un klusajā garā – tas ir Dievam dārgs. Jo tā arī citkārt greznojās svētās sievas, kuras cerēja uz Dievu, būdamas paklausīgas saviem vīriem.” (1. Pēt 3:3–5)
Jaunie un vecie, Dievs tagad jūs pārbauda. Jūs izšķirat savu mūžīgo likteni. Jūsu lepnums, jūsu mīlestība uz pasaules modi, jūsu vieglprātība un tukšās sarunas, jūsu patmīlība, viss tiek likts svaros, un ļaunā svars ir briesmīgs pret jums. Jūs esat nabagi, nelaimīgi, akli [190] un kaili. Ļaunums pieaugot un dziļi iesakņojoties, apslāpē sirdī iesēto labo sēklu. Un drīz Dieva eņģeļiem par jums tiks teikti vārdi, kas runāti uz Elus namu: “Jūsu grēki mūžam netiks šķīstīti caur upuriem un dāvanām.” Es redzēju, ka daudzi sev glaimoja, ka viņi esot labi kristieši, kam tomēr nebija ne mazākā gaismas stariņa no Jēzus. Viņi nezina, ko nozīmē būt Dieva žēlastības atjaunotam. Viņiem nav dzīvu piedzīvojumu Dieva lietās. Un es redzēju, ka Kungs Debesīs asina Savu zobenu, lai tos nogrieztu. Ak, kaut katrs remdenais apliecinātājs varētu saprast šķīstītāja darbu, ko Dievs ir gatavs darīt starp Saviem apliecinātājiem! Dārgie draugi, nepieviliet sevi attiecībā uz savu stāvokli. Dievu jūs nepievilsiet. Patiesais Liecinieks saka: “Es zinu tavus darbus.” Trešais eņģelis vada ļaudis augšup, soli pa solim augstāk un augstāk, tos pārbaudot katrā solī.
Sistemātisks labdarības/darbības plāns ir Dievam patīkams. Man norādīja uz apustuļu dienām. Es redzēju, ka ar Sava Svētā Gara nonākšanu, Viņš paplašināja Sava plāna piepildi, bet ar pravieša dāvanu, Viņš dod padomus Saviem ļaudīm attiecībā uz labdarības sistēmu. Šinī darbā jāpiedalās visiem, dodot savas laicīgās vērtības tiem, kas viņiem kalpo garīgās lietās. Viņi ir arī pamācīti, ka atraitnēm un bāriņiem ir tiesības prasīt no viņiem žēlastības dāvanas. Šķīsta un neaptraipīta kalpošana Dievam ir tā paskaidrota: “Apmeklēt atraitnes un bāriņus viņu bēdās un turēties neaptraipītiem no pasaules.” Es redzēju, ka nepietiek tikai ar iepriecinošiem vārdiem parādīt tiem bēdās līdzjūtību, bet, ja vajadzīgs, jāpalīdz arī ar saviem līdzekļiem. Jaunie vīri un sievas, kam Dievs dāvājis veselību, var iegūt lielas svētības, palīdzot atraitnēm un bāriņiem viņu bēdās. Es redzēju, ka Dievs prasa, lai jaunieši vairāk upurētos citu labā. Viņš prasa no viņiem vairāk, nekā viņi ir labprātīgi pildīt. Ja viņi patur sevi neaptraipītus [191] no pasaules, mitējas sekot tās modēm un atliek to, ko izpriecu mīļotāji izdod nevajadzīgām lepnumu apmierinošām lietām, atdodot to krietniem cietējiem un darba atbalstīšanai, tad viņi saņems Tā atzinību, Kas saka: “Es zinu tavus darbus.”
