Kas nonākuši manu ienaidnieku iespaidā, bieži jautā: “Vai māsa Vaita ir kļuvusi lepna? Es esmu dzirdējis, ka viņa nēsā cepuri ar pušķiem un lentām.”
Es ceru, ka neesmu kļuvusi lepna. Mans ģērbšanās veids ir tāds pat, kāds tas jau bijis kopš daudziem gadiem. [252] Es esmu pret stīpām tērpos un pret nevajadzīgu pušķu un lentu nēsāšanu. Kādu samta cepuri es nēsāju divus gadus, nemainot tās lentes, kā tikai, lai iztīrītu ar ziepēm un ūdeni. To pašu samtu uzliku jaunam pamatam un nēsāju atkal šinī ziemā. Es ticu, ka Sabata turētājiem vajadzētu ģērbties vienkārši un mācīties apģērbā taupīt. Kas vēlas runāt, tie arī runās, kaut arī mēs tam nedotu ne mazākā iemesla. Es nesagaidu, ka mans apģērbs patiks katrai gaumei, bet ticu, ka mans pienākums ir nēsāt izturīgas drēbes, tērpties glīti un kārtīgi un sekot savai gaumei, ja tā nerunā pretī Dieva Vārdam.
