[253] 1862. gada 4. janvārī man rādīja dažas lietas par mūsu tautu. Mana uzmanība tika vērsta uz Dienvidu sacelšanos. Dienvidi bija sagatavojušies nežēlīgai cīņai, kamēr Ziemeļi pret viņu patiesajām jūtām bija aizvēruši acis. Pirms sākās prezidenta Linkolna valdība, Dienvidi bija guvuši lielu pārsvaru. Iepriekšējā valdība plānoja un rīkojās par labu Dienvidiem, atņemot Ziemeļiem karam nepieciešamos līdzekļus. Šādai rīcībai bija divi mērķi: 1) Viņi plānoja noteiktu sacelšanos un tai vajadzēja sagatavoties. 2) Kad viņi saceltos, Ziemeļi tad būtu pilnīgi nesagatavoti. Tā viņi iegūtu laiku, un ar saviem briesmīgajiem draudiem un nežēlīgo rīcību viņi cerēja tā iebiedēt Ziemeļus, ka tie viņu priekšā būtu spiesti piekāpties un ļautu tiem visās lietās iet pašiem savu ceļu.
Ziemeļi neizprata Dienvidu rūgto un briesmīgo naidu un bija nesagatavoti viņu rūpīgi izstrādātajai sazvērestībai. Ziemeļi lielījās ar savu spēku un smējās par domu, ka Dienvidi var atstāt savienību. Viņi to vārdus pielīdzināja nevaldāma, stūrgalvīga bērna draudiem un domāja, ka Dienvidi drīz atkal nāks pie prāta un ka, atstājuši savienību, būs kļuvuši vāji, ar pazemīgu atvainošanos [254] atgriezīsies pie savas uzticības. Ziemeļiem nebija pareizas izpratnes par riebīgās vergu sistēmas stiprumu. Tas un vienīgi tas ir kara iemesls. Dienvidu prasības kļuva lielākas un lielākas. Nodarbošanos ar cilvēku tirdzniecību, tirgošanos ar vergiem un cilvēku dvēselēm viņi uzskatīja par pilnīgi pareizu. Nevarot pieprasīt sev visu vēlamo teritoriju, viņi jūtas kaitināti un pilnīgi zaudē pacietību. Viņi gribētu nojaukt robežas un novest savus vergus uz kuru katru vietu, kas viņiem iepatiktos, un nolādēt laukus ar vergu darbu. Dienvidu valoda bija augstprātīga, pavēloša, un Ziemeļi attiecīgi nerīkojās, lai to apklusinātu.
Sacelšanos rīkoja tik rūpīgi un lēnām, ka daudzi, kas no sākuma ar šausmām nostājās pret sacelšanās domu, vēlāk, nemiernieku iespaidoti, uzskatīja to par taisnu un pareizu, un tūkstošiem cilvēku pievienojās Dienvidu sazvērestībai, kuri to nebūtu darījuši, ja no mūsu valdības puses nebūtu sperti ātri un izšķiroši soļi sacelšanās sākumā, kad abas puses bija vienādi slikti sagatavotas karam. Kopš tā laika Ziemeļi gatavojās uz karu, bet sacelšanās pastāvīgi auga, un nebija labāku izredžu tās apspiešanai kā mēnesi atpakaļ. Tūkstošiem cilvēku bija zaudējuši savu dzīvību, un daudzi atgriezušies mājās ievainoti un sakropļoti uz visu mūžu, viņu veselība zudusi, uz visiem laikiem iznīcinātas šīs zemes izredzes; tomēr cik maz bija iegūts! Tūkstošus pārliecināja brīvprātīgi iestāties armijā, paskaidrojot, ka šis karš iznīcināšot verdzību; bet tagad, kad viņi ir saistījušies, tie redz, ka ir piekrāpti, ka šī kara nolūks nav verdzību novērst, bet gan to tādu saglabāt, kāda tā ir.
Tie, kas iedrošinājās atstāt savas mājas un ziedot dzīvību verdzības iznīcināšanai, ir neapmierināti. No kara neredz nekādus labus rezultātus, bet tikai savienības saglabāšanu, un šim mērķim vajadzēja ziedot tūkstošiem dzīvību un izpostīt ģimenes pavardus. Daudzi ir nīkuši [255] un nomiruši slimnīcās; citus dumpinieki saņēmuši gūstā; tas ir liktenis, kas bīstamāks par nāvi. Visu to redzot, viņi jautā: “Ja mums izdosies sacelšanos apspiest, kas gan būs iegūts?” Viņi var tikai mazdūšīgi atbildēt: nekas. Nav novērsts tas, kas izsauca sacelšanos. Verdzības sistēma, kas sagrāvusi mūsu tautu, ir atstāta dzīva un izraisīs vēl citas sacelšanās. Tūkstošiem kareivju izjūt sarūgtinājumu. Viņi ir panesuši vislielākos zaudējumus; to visu viņi labprāt paciestu, bet viņi redz, ka ir piekrāpti, un tas viņus nospiež. Mūsu vadošie vīri ir samulsuši; viņu sirdis bailēs pamirst. Viņi baidās pasludināt brīvību dumpinieku vergiem, jo, tā darīdami, viņi saniknos to Dienvidu daļu, kas nav pievienojušies dumpiniekiem, bet ir stingri verdzības aizstāvētāji. Bet bez tam viņiem arī jābaidās no to vīru iespaida, kas ir stingri verdzības pretinieki un ieņem vadošas atbildīgas vietas. Viņi ir baidījušies no droša un izšķirīga vārda, jo tas liktu uzliesmot tūkstošu cilvēku ilgām un iznīcinātu šīs briesmīgās sacelšanās iemeslus, atbrīvojot apspiestos un salaužot katru jūgu.
Daudziem no tiem, kas ieņem augstas atbildīgas vietas valdībā, ir pārāk maz apzinīguma vai dvēseles cēluma; viņi spēj izlietot savu varu, pat lai iznīcinātu sev padotos, un mājiens tam jau ir dots. Šie komandieri spēja nelietīgi izlietot tiem doto varu, liekot saviem padotajiem ieņemt bīstamas pozīcijas, kur viņi bija pakļauti briesmīgai sadursmei ar dumpiniekiem, bez mazākās cerības tos uzvarēt. Tādā kārtā varēja atbrīvoties no drosmīgajiem, pilnīgi paklausīgajiem vīriem, kā Dāvids atbrīvojās no Ūrijas. 2. Sam. 11,14.15.
Tā ir upurēti vērtīgi vīri, lai tiktu vaļā no viņu stiprā pret verdzību vērstā iespaida. Nav vairs tieši dažu no tiem vīriem, kuri šai kritiskajā brīdī Ziemeļiem visvairāk būtu vajadzīgi un kuru kalpošanai būtu visaugstākā vērtība. Tie ir negodīgā kārtā upurēti. Mūsu tautas izredzes ir drūmas; jo atbildīgās vietas ieņem tie, kas savā sirdī ir dumpinieki. Vadošie virsnieki ir līdzjutēji [256] dumpiniekiem. Vēlēdamies saglabāt savienību, viņi tomēr nicina verdzības pretiniekus. Arī dažu armiju lielāko daļu sastāda šāda rakstura cilvēki; pastāv tāda savstarpēja pretestība, ka starp daudziem pulkiem nav patiesas vienības.
Kad man šo karu rādīja, tas izskatījās visīpatnējākais un nedrošākais (mainīgākais), kāds jebkad ir bijis. Armijā pieteicās liels pulks brīvprātīgo, pilnīgi ticēdami, ka iznākums būs verdzības iznīcināšana. Citi pieteicās armijā, ļoti vēlēdamies saglabāt verdzību tādu, kāda tā bija, bet tikai apspiest sacelšanos un saglabāt savienību. Un tad, lai lietu padarītu vēl juceklīgāku un nedrošāku, daži no vadošajiem virsniekiem ir noteikti verdzības aizstāvji, kuri pilnīgi simpatizē Dienvidiem, tomēr ir pret dalītu valdību. Liekas, ka ir neiespējami sekmīgi vest karu, jo daudzi mūsu rindās pastāvīgi strādā par labu Dienvidiem, un, pateicoties šo vīru, verdzības aizstāvētāju, rīcībai, mūsu armijas ir tikušas atsistas un bez žēlastības iznīcinātas. Daži no mūsu vadošajiem vīriem kongresā arī pastāvīgi strādā par labu Dienvidiem. Pastāvot šādam stāvoklim, ir izskanējuši aicinājumi uz visas tautas gavēni, uz lūgšanām, lai Dievs novestu šo karu pie ātrām un labvēlīgām beigām. Tad man norādīja uz Jes. 58,5–7. “Vai tāda ir gavēšana, kas Man patīk, diena, kad cilvēks savu dvēseli mērdē? Kad galvu nokar kā niedre un gulstas uz maisa un pelnos? Vai jūs to saucat par gavēšanu, par dienu, kas Kungam patīk? Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītos atlaist vaļā un salauzt katru jūgu? Vai tā nepiederas maizi lauzt izsalkušiem, namā ievest nabaga izdzītus, kailu ieraugot, to apsegt un neapslēpties no sava tuvākā?” [257]
Es redzēju, ka šie tautas gavēņi bija apvainojums Jehovam. Šādus gavēņus Viņš nepieņem. Par tiem eņģelis rakstvedis ieraksta: “Jūs gavējat bārdamies un strīdēdamies un ļauni sitot ar dūri.” Man rādīja, ka mūsu vadošie vīri izturējušies pret vergiem, kuri bija nākuši pie viņiem meklēt aizsardzību. Eņģeļi to ir pierakstījuši. Šie vīri nav salauzuši viņu jūgu un nav atsvabinājuši apspiestos, bet gan viņu jūgu padarījuši vēl nepatīkamāku par to, kāds tas bija, kalpojot viņu varmācīgajiem kungiem. Brīvības mīlestība lika šiem nabaga vergiem atstāt savus kungus un riskēt ar savu dzīvību, lai tikai iegūtu brīvību. Viņi nekad neuzdrīkstētos atstāt savus kungus un riskēt ar dzīvību, pakļaujot sevi grūtībām un šausmām, kas viņus sagaida saķeršanās gadījumā, ja viņiem nebūtu tikpat liela mīlestība uz brīvību kā kādam no mums. Izbēgušie vergi ir pacietuši neizsakāmas grūtības un briesmas, lai iegūtu brīvību, un savās pēdējās cerībās ar krūtīs degošu brīvības mīlestību viņi griezās pēc aizsardzības pie mūsu valdības; bet viņu uzticība ir pilnīgi nonicināta. Pret daudziem no viņiem izturējās nežēlīgi, jo viņi bija izdarījuši tik lielu noziegumu, ka uzdrīkstējušies pūlēties, lai iegūtu sev brīvību. Lieli vīri, kas apliecina, ka viņiem ir cilvēcīgas sirdis, ir redzējuši vergus gandrīz kailus un badā mirstošus, tomēr pret viņiem izturējušies ļauni un aizsūtījuši atpakaļ pie viņu nežēlīgajiem kungiem bezcerīgās saitēs, lai par uzdrošināšanos meklēt sev brīvību izciestu necilvēcīgu, cietsirdīgu sodu. Dažus no šīs nelaimīgās sabiedrības šķiras viņi sabāza neveselīgos apakšzemes cietumos, nerūpēdamies par to, vai viņi dzīvo vai mirst. Viņi viņiem laupījuši brīvību un svaigu gaisu, kuru Debesis viņiem nekad nav liegušas, un tad atstājuši ciest bez barības un apģērba. Un, visu to redzot, ir izsludināts tautas gavēnis! Ak, kāds apvainojums Jehovam! Kungs ar Jesajas muti saka: “Un tie Mani meklē ik dienas un priecājas uzzināt Manus ceļus, it kā tauta, kas darītu taisnību un nebūtu atstājusi sava Dieva pavēles.”
Izbēgušajiem vergiem viņu kungi bija stāstījuši, [258] ka Ziemeļu cilvēki viņus grib iegūt savā īpašumā, lai viņus ļaunprātīgi izmantotu; viņiem ir iestāstīts, ka verdzības pretinieki ar viņiem apiesies vēl sliktāk nekā vergturi. Viņiem atkārtoti visāda veida briesmu stāsti, lai Ziemeļi viņiem kļūtu riebīgi, tomēr viņos ir mitusi neskaidra doma, ka dažas sirdis Ziemeļos jūt līdzi viņu lielajām bēdām un ka tās centīsies viņiem palīdzēt. Šī ir bijusi vienīgā zvaigzne, kura ir metusi savu nedrošo mirdzumu viņu smagajā un drūmajā verdzībā. Veids, kā esam izturējušies pret nabaga vergiem, liek viņiem ticēt, ka viņu kungi stāstījuši viņiem patiesību. Tomēr ir izsaukts tautas gavēnis! Kungs saka: “Vai tā nav gavēšana, kas Man patīk: atraisīt no netaisnām saitēm, no jūga atsvabināt, spaidītus atlaist vaļā un salauzt katru jūgu?” Ja mūsu tauta ievērotu šo gavēni, kas Dievam patīk, tad Viņš uzklausītu lūgšanas, cik tālu tas attiecas uz karu; bet tagad tās neskar Viņa ausis. Viņš no tām novēršas. Tās Viņam ir riebīgas. Notiek tā, ka nosoda tos, kuri vēlas spaidītos atlaist vaļā un salauzt katru jūgu. Viņus atceļ no atbildīgām vietām, un tie, kas “gavē bārdamies un strīdēdamies un ļauni sitot ar dūri”, gudro, kā viņiem atņemt dzīvību.
