Parādīšanā, kas man bija dota 1861. gada 25. oktobrī Batl-Krīkā, Mič., es redzēju šo zemi tumšu un drūmu. Eņģelis sacīja: “Skaties rūpīgāk!” Tad es redzēju ļaudis virs zemes. Dažus apņēma Dieva eņģeļi, bet citi atradās pilnīgā tumsā, ļauno eņģeļu ielenkti. Es redzēju kādu roku sniedzamies lejā no Debesīm, turot zelta scepteri. Sceptera galā atradās dimantiem rotāts kronis. No katra dārgakmeņa izplūda gaisma, spoža, skaidra un skaista. Uz kroņa bija rakstīti sekojoši vārdi: “Kas mani iegūst, tie visi ir laimīgi un dzīvos mūžīgi.”
Zem šī kroņa bija otrs scepteris, un arī uz tā atradās kronis, kura centrā bija dārgakmeņi, zelts un sudrabs, kas mazliet atstaroja gaismu. Uz šī kroņa bija rakstīts: “Zemes manta. Bagātībā ir vara. Visiem, kas mani iegūst, pieder gods un slava.” Es redzēju lielu ļaužu pūli traucamies uz priekšu pēc šī kroņa. Tie kliedza un trokšņoja. Likās, ka daži savā dedzībā bija zaudējuši prātu. [348] Tie spiedās viens otram virsū, atstumjot vājākos un saminot kājām tos, kas steidzoties bija pakrituši. Daudzi dedzīgi satvēra kroņa vidū esošās bagātības un cieši tās turēja savās rokās. Dažu galvas bija sudraboti baltas, un viņu sejas izvagotas rūpju un raižu krunkām. Viņi neņēma vērā savus radiniekus, kas bija kauls no viņu kauliem un miesa no viņu miesas, un, kad tiem pievērsās lūdzoši skati, tad viņi savas bagātības sakampa vēl stiprāk, baidīdamies, ka kādā nepiesardzīgā brīdī viņi varētu kādu mazumu pazaudēt vai arī ka viņi var tikt pierunāti dalīties ar saviem radiem. Viņu dedzīgie skati bieži pievērsās zemes kronim, skaitot un pārskaitot savas bagātības. Šajā pūlī parādījās trūkumcietēju un nožēlojamu cilvēku tēli, kas kāri skatījās uz bagātībām un bezcerīgi novērsās, redzot, ka stiprākie pārvar un atgrūž atpakaļ vājākos. Tomēr tā viņi no tiem nevarēja atbrīvoties, bet bija spiesti lauzt sev ceļu uz zemes kroni kopā ar lielu daudzumu kropļu, slimu un vecu cilvēku. Daži, cenšoties to aizsniegt, nomira. Citi krita tieši tajā brīdī, kad to satvēra. Mirušo ķermeņi pārklāja zemi, tomēr pūlis traucās uz priekšu, mīdams kājām savu kritušo biedru miesas. Ikviens, kas aizsniedza kroni, sev kādu daļu dabūja no tā, kas stāvēja ap kroni, un tiem aplaudēja kāda ieinteresēta sabiedrība.
Liels pulks ļauno eņģeļu bija ļoti aizņemti savā darbā. Sātans atradās viņu vidū, un viņi visi ar vislielāko apmierinātību raudzījās uz ļaudīm, kas cīnījās par šo kroni. Likās, ka viņš tos cilvēkus, kas to dedzīgi meklēja, bija īpaši savaldzinājis un apbūris. Daudzi, kas meklēja šo kroni, sevi sauca par kristiešiem. Likās, ka dažiem no tiem bija arī mazliet gaismas. Viņi it kā ar ilgām raudzījās uz debesu kroni, un tā skaistums bieži viņus valdzināja, tomēr viņiem nebija pareiza tā vērtības un godības izjūta. Kamēr ar vienu roku viņi gurdeni sniedzās pēc Debesu kroņa, otra kāri sniedz pēc zemes kroņa, ar stingru apņēmību to iegūt, un, nopietni dzenoties pēc zemes [349] kroņa, viņi no sava skata izlaida debešķīgo. Viņi tika atstāti tumsā, tomēr norūpējušies taustījās apkārt, lai satvertu zemes kroni. Dažiem apriebās sabiedrība, kas to tik kāri meklēja, likās, ka viņi apzinājās tiem draudošās briesmas un novērsās no tā, lai nopietni meklētu Debesu kroni. Šo cilvēku sejas drīz izmainījās no tumšām par gaišām, no drūmām par priecīgām un svēti līksmām.
Tad es redzēju sabiedrību, kas spiedās cauri drūzmai, neatlaidīgi raugoties uz Debesu kroni. Nopietni cenšoties iet pa uzsākto ceļu cauri nekārtīgajam pūlim, viņus pavadīja eņģeļi un atbrīvoja viņiem ceļu. Kad viņi tuvojās Debesu kronim, no tā izplūstošā gaisma spīdēja uz tiem, izklīdinot tumsu un kļūstot arvien skaidrāka un spožāka, līdz viņi šķita esam pārvērsti un atgādināja eņģeļus. Ne ar vienu skatu viņi nepievērsās zemes kronim un nekavējās pie tā. Tie, kas dzinās pēc zemes kroņa, viņus izsmēja un meta viņiem pakaļ melnas pikas. Tās viņus nemaz neaizskāra, kamēr viņu acis bija pievērstas Debesu kronim, bet, tie kuri savu uzmanību pievērsa melnajām pikām, ar tām aptraipījās. Man rādīja sekojošu rakstu vietu:
Mat. 6,19–24. “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas Debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds. Miesas spīdeklis ir acs; ja nu tava acs ir skaidra, tad visa tava miesa būs gaiša. Bet, ja tava acs ir nevesela, tad visa tava miesa būs tumša. Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa. Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs neverat kalpot Dievam un mantai.” [350]
Tad redzēto man izskaidroja sekojoši: lielais pūlis, kas tik dedzīgi cīnījās pēc zemes kroņa, ir tie, kas mīl šīs pasaules mantu un kas ir apkrāpti, un kas priecājas par tās īslaicīgo pievilcību. Es redzēju ka daži, kas sevi sauc par Jēzus sekotājiem, ir tik godkārīgi, lai iegūtu zemes mantas, ka pazaudē mīlestību uz Debesīm, rīkojas līdzīgi pasaulei, un Dievs viņus pieskaita pasaules cilvēkiem. Viņi saka, ka meklē nemirstīgu kroni, mantu Debesīs; bet zemes bagātību iegūšana ir viņu pūļu galvenais mērķis, kas saista viņu intereses. Kam ir manta šinī pasaulē un kas mīl savu bagātību, tie nevar mīlēt Jēzu. Viņi var domāt, ka stāv pareizi, un, kaut arī viņi pieķeras saviem īpašumiem kā skopuļi, tomēr nevar panākt, lai viņi to redzētu vai lai saprastu, ka viņi mīl naudu vairāk nekā patiesības lietu vai Debesu bagātības.
“Ja tad gaišums, kas tevī, ir tumsība, cik liela būs tumsa.” Šādu cilvēku piedzīvojumos bija laiks, kad viņiem dotā gaisma netika mīlēta, un tā kļuva par tumsību. Eņģelis sacīja: “Jūs nevarat mīlēt zemes mantu un tai kalpot, un arī iegūt savā īpašumā patiesu bagātību.” Kad jauneklis nāca pie Jēzus un sacīja: “Mācītāj, ko laba man būs darīt, lai es dabūtu mūžīgu dzīvību?” Jēzus viņam lika izvēlēties, vai nu šķirties no saviem īpašumiem un iegūt mūžīgu dzīvību, vai arī paturēt tos un pazaudēt mūžīgo dzīvību. Bagātības viņam bija vērtīgākas kā Debesu manta. Noteikums, ka viņam jāšķiras no savas mantas un jādod tā nabagiem, lai kļūtu par Kristus sekotāju un iegūtu mūžīgo dzīvību, atvēsināja viņa vēlēšanos, un viņš noskumis aizgāja.
Tie, kurus man rādīja kliedzam pēc zemes kroņa, tie bija cilvēki, kas īpašumu iegūšanai izmanto katru iespējamo līdzekli. Šajā ziņā viņi kļūst ārprātīgi. Visas savas [351] domas un spēkus viņi atdod zemes bagātību iegūšanai. Viņi min kājām citu tiesības un apspiež nabagu un atrauj algādzim viņa algu. Ja tikai viņi var iegūt kādu labumu no tiem, kas ir nabadzīgāki un mazāk vērīgi kā viņi, ja tā viņi var palielināt savas bagātības, tad viņi nevilcinās nevienu brīdi, bet ir gatavi tos apspiest pat tad, ja redz, ka caur to šie cilvēki nonāk pie ubaga spieķa.
Cilvēki, kuru galvas no vecuma bija baltas un kuru sejas bija rūpju izvagotas, bet kas tomēr karsti tiecās satvert kronī esošās bagātības, ir tie, kam atlicis vairs tikai nedaudz dzīvības gadu. Tomēr viņi karsti centās paturēt savas šīs zemes mantas. Jo tuvāk viņi nāca kapam, jo ar lielākām rūpēm un raizēm viņi pieķērās mantai. Viņu pašu radinieki no viņiem neguva nekāda labuma. Saviem ģimenes locekļiem viņi ļāva strādāt pāri spēkiem, lai tikai ietaupītu kādu mazumu naudas. Viņi to neizlietoja ne citu, ne arī paši sevis labā. Viņiem pietika ar apziņu, ka tā viņiem ir. Kad viņiem norādīja uz pienākumu atvieglot nabagu trūkumu un atbalstīt Dieva lietu, tad viņi noskuma. Viņi ar prieku pieņemtu mūžīgās dzīvības dāvanu, bet viņi nevēlas par to kaut ko maksāt. Nosacījumi ir par smagiem. Bet Ābrahāms netaupīja pat savu dēlu. Paklausot Dievam, viņam bija vieglāk upurēt šo apsolījumu bērnu, nekā daudziem no saviem zemes īpašumiem.
Sāpīgi bija redzēt tos, kuriem vajadzētu sagatavoties un ik dienas kļūt derīgākiem nemirstībai, izlietojam visus savus spēkus zemes bagātību saglabāšanai. Es redzēju, ka tādi nespēj vērtēt Debesu bagātības. Stiprā pieķeršanās zemes lietām lika viņiem ar darbiem rādīt, ka viņi Debesu mantojumu nevērtē pietiekoši augstu, lai tā dēļ kaut ko upurētu. Jauneklis atklāja, ka vēlas turēt Dieva baušļus, tomēr Kungs viņam teica, ka vienas lietas viņam trūkst. Viņš ilgojās pēc mūžīgas dzīvības, tomēr par to vairāk mīlēja savus īpašumus. Daudzi paši sevi piekrāpj. Viņi nav meklējuši patiesību kā kādu apslēptu [352] mantu. Viņu spēki netiek izlietoti vislabākajā veidā. Viņu prāts, kurš varēja būt Debesu gaismas apmirdzēts, ir rūpju un raižu nomākts. “Šīs pasaules zūdīšanās un bagātības viltība, kā arī kāre pēc citām lietām apslāpē Vārdu, un tas nenes augļus.” Eņģelis sacīja: “Šiem cilvēkiem nav atvainojuma.” Es redzēju gaismu pār viņiem izdziestam. Viņi nevēlējās izprast šī laika svinīgās, svarīgās patiesības un domāja, ka var pavisam labi iztikt arī, neizprotot tās. Viņu gaisma apdzisa, un viņi taustījās pa tumsu.
Kroplo un slimo pulks, kuri spiedās uz priekšu pēc kroņa, ir tie, kuru intereses un manta atrodas šinī pasaulē. Kaut arī viņiem nekur neveicas, viņi tomēr negrib pieķerties Debesīm un nodrošināt tur mantu un mājas. Viņi paliek bez zemes lietām, tomēr dzenoties pēc tām, pazaudē arī Debesu lietas. Neskatoties uz šo cilvēku vilšanās pilno, nelaimīgo dzīvi un nāvi, kas, cenšas iegūt zemes bagātības, tika pilnīgi saliekti, citi tomēr iet to pašu ceļu. Viņi bez prāta drāžas uz priekšu un neņem vērā to cilvēku nožēlojamo galu, kuru priekšzīmei viņi seko.
