[341] Kritušais cilvēks ir likumīgs sātana gūsteknis. Kristus uzdevums bija izglābt cilvēku no viņa lielā pretinieka varas. Cilvēks dabīgi tiecas paklausīt sātana ieteikumiem, un viņš nespēj sekmīgi pretoties tik briesmīgam ienaidniekam, ja Kristus, Varenais Uzvarētājs, nedzīvo viņā, vadot viņa vēlēšanos un dodot viņam spēku. Vienīgi Dievs var ierobežot sātana varu. Viņš staigā pa zemi šurp un turp un apmeklē augstās un zemās vietas. Viņš ne uz brīdi neatstāj savu sargposteni, baidīdamies palaist garām izdevību iznīcināt dvēseles. Dieva ļaudīm ir ļoti svarīgi to saprast, lai viņi varētu izbēgt no viņa cilpām. Sātans rūpīgi sagatavo savas krāpšanas, lai pēdējā lielā cīņā pret Dieva ļaudīm viņi nesaprastu, ka tas ir viņš. 2. Kor. 11:14 “Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.” Kamēr dažas piekrāptas dvēseles aizstāv viņa neesamību, viņš tās sagūsta un darbojas caur tām plašos apjomos. Sātans labāk nekā Dieva ļaudis pazīst spēku, kādu Dieva ļaudis var iegūt pār viņu, ja viņu stiprums ir Kristus. Kad viņi pazemīgi lūdz Varenā Uzvarētāja palīdzību, tad visvājākais cilvēks, kas tic patiesībai, stipri paļaujoties uz Kristu, var sekmīgi atsist sātana un visu viņa pulku uzbrukumus. Viņš ir pārāk viltīgs, lai ar savām kārdināšanām tuvotos atklāti un droši, jo tad varētu pamosties kristieša snaudošie spēki, un viņš paļautos uz savu stipro un vareno Pestītāju. Bet viņš nāk nemanīts un strādā maskējies caur nepaklausības bērniem, kas tomēr sevi sauc par dievbijīgiem.
Sātans darīs visu viņa spēkos esošo, lai mocītu, kārdinātu un nomaldinātu Dieva ļaudis. Viņš, kurš uzdrošinājās stāties pretī mūsu Kungam, Viņu kārdināt un izsmiet, kuram bija vara ņemt Viņu savās rokās un nonest Dieva nama jumta galā un arī uz ļoti augstu kalnu, apbrīnojamā [342] mērā pielietos savus spēkus pie tagadējās paaudzes, kas gudrības ziņā tālu atpaliek no sava Kunga un kas gandrīz neko nezina par sātana izsmalcinātajām viltībām un spēku. Brīnumainā veidā viņš aizraus to cilvēku miesas, kas dabīgi tiecas darīt viņa pavēles. Sātans līksmojas, ja viņu uzskata par izdomātu, neesošu būtni. Kad viņš ir padarīts nenopietns un attēlots bērnišķīgās ilustrācijās vai arī kā kāds dzīvnieks, tad tas ir piemērots viņa plāniem. Cilvēki iedomājas viņu esam tik nespēcīgu, ka viņu prāts ir pilnīgi nesagatavots izprast tā gudros plānus, un viņam vienmēr izdodas labi. Ja pazītu viņa varu un viltību, tad daudzi būtu gatavi viņam sekmīgi pretoties.
Visiem vajadzētu saprast, ka sātans savā laikā bija izcils eņģelis. Sacelšanās viņu izslēdza no Debesīm, bet neiznīcināja viņa varu un nepadarīja viņu par dzīvnieku. Kopš krišanas viņš savu vareno spēku ir vērsis pret Debesu virsvaldību. Viņš savās viltībās ir kļuvis vēl izsmalcinātāks un ir apguvis vissekmīgāko veidu kā ar savām kārdināšanām pieiet cilvēku bērniem.
Sātans ir izgudrojis pasakas, ar ko krāpt ļaudis. Debesīs viņš iesāka cīņu pret Dieva valdīšanas pamatiem, un kopš savas krišanas viņš visu laiku ir turpinājis sacelties pret Dieva likumiem un ir panācis, ka lielais vairums kristiešu, kas sevi tā sauc, min kājām ceturto bausli, kas norāda uz Dzīvo Dievu. Viņš ir iznīcinājis sākotnējā Dekaloga Sabatu un tā vietā iecēlis vienu no nedēļas darba dienām.
Lielie sākotnējie meli, ar ko viņš nāca pie Ievas Ēdenē: “Mirt nemirsiet vis,” bija pats pirmais sprediķis, kāds jebkad ir noturēts par dvēseles nemirstību. Šis sprediķis guva panākumus, un tam sekoja briesmīgi rezultāti. Viņš ir panācis, ka cilvēku prāts šo sprediķi pieņem par patiesību, sludinātāji par to sludina, par to dzied un par to lūdz.
Ātri izplatās pasaka, ka velna vispār nav un ka pēc Kristus atnākšanas būs vēl pārbaudes laiks. Raksti [343] skaidri ziņo, ka, Kungam atnākot, katra cilvēka liktenis būs izlemts uz visiem laikiem. Atkl. 22:11,12: ““...Netaisnais lai dara vēl netaisnību, nešķistais lai grimst vēl nešķīstībā, bet taisnais lai dara arī turpmāk taisnību, svētais lai pastāv arī turpmāk svētumā.” “Redzi, Es nāku drīz un Mana alga līdz ar mani atmaksāt ikvienam pēc viņa darbiem...””
Sātans izmanto šos populāros maldus, lai aiz tiem paslēptos. Viņš nāk pie nabaga piekrāptā mirstīgā cilvēka ar moderno spiritismu, kas miesīgi domājošiem neuzliek nekādus ierobežojumus, un, ja tam paklausa, tad šķirtas tiek ģimenes, rodas greizsirdība un naids, un tiek dota brīvība viszemākajām tieksmēm. Pasaule maz ko vēl zina par spiritisma samaitājošo iespaidu. Priekškars tika pacelts, un man tika atklāta liela daļa no viņa darba. Es redzēju dažus, kuri bija sasaistījušies ar spiritismu un pēc tam no tā atteikušies, kas drebēja iedomājoties, cik tuvu viņi bija bijuši pilnīgai bojāejai. Viņi bija pazaudējuši varu pār sevi, un sātans lika viņiem darīt to, kas viņiem riebās. Bet arī tiem bija tikai vāja izpratne par spiritismu, kāds tas patiesībā ir. Sātana iedvesmoti sludinātāji var daiļrunīgi apģērbt šo pretīgo briesmoni, apslēpt viņa kroplumu un likt tam izskatīties skaistam daudzu cilvēku acīs. Tomēr tas nāk tieši no sātaniskās majestātes, kas pieprasa tiesības pārvaldīt visus tos, kam ir kāda saistība ar spiritismu, jo viņi ir uzdrošinājušies kāpt uz aizliegtās zemes un ir pazaudējuši tiesības uz sava Radītāja aizsardzību.
Dažas nabaga dvēseles, kuras ir tikušas savaldzinātas ar spiritisma mācītāju daiļrunīgajiem vārdiem un kas ir atdevušās tā iespaidam, vēlāk ierauga tā šausmīgo dabu un grib atteikties un bēgt no tā, bet nespēj. Sātans tās tur savā varā un negrib atlaist brīvībā. Viņš zina, ka tās viņam ir nodrošinātas, kamēr atrodas zem viņa sevišķās uzraudzības, bet, ja tās vienreiz atbrīvosies no viņa spēka, tad viņš nekad vairs tām nevarēs likt ticēt spiritismam un nevarēs tās pakļaut savai tiešai pārvaldībai. Vienīgais veids, kā šīs nabaga dvēseles var pārvarēt [344] sātanu, ir skaidro Bībeles patiesību atšķiršana no pasakām. Ja tās atzīst patiesības prasības, tad tās nostājas tur, kur viņām var palīdzēt. Tām vajadzētu uzaicināt tos, kam ir reliģiski piedzīvojumi un kas tic Dieva apsolījumiem, lai tie viņu labā lūdz Vareno Atsvabinātāju. Tā būs ļoti nopietna cīņa. Sātans no jauna stiprinās savus ļaunos eņģeļus, kas ir kontrolējuši šos cilvēkus, bet, ja Dieva svētie dziļā pazemībā gavēs un lūgs, tad viņu lūgšanas gūs virsroku. Jēzus pilnvaros svētos eņģeļus, atsist sātanu, un viņš tiks aizdzīts un viņa spēks tiks atņemts no katra, ko viņš nomocījis. Marka 9:29 “Šī suga citādi nevar iziet, kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.”
Vispārpazīstamie sludinātāji nevar ar sekmēm pretoties spiritismam. Viņiem nav nekā, ar ko aizsargāt savus ganāmos pulkus no spiritisma kaitīgā iespaida. Šī laikmeta sludinātāji lielā mērā būs atbildīgi par spiritisma bēdīgajiem rezultātiem, dēļ tā, ka viņi patiesību ir saminuši kājām un priekšroku devuši izdomājumiem un pasakām. Viņi no katedras ir atkārtojuši Ievai teikto sātana sprediķi par dvēseles nemirstību: “Mirt nemirsiet vis,” un ļaudis to ir pieņēmuši kā tīru Bībeles patiesību. Šī mācība atrodas spiritisma pamatā, Dieva Vārds nekur nemāca, ka cilvēka dvēsele ir nemirstīga. Nemirstība ir vienīgi Dievam piemītoša īpašība. 1. Tim. 6,16. “Kam vienīgam ir nemirstība, kas dzīvo nepieejamā gaismā, kuru neviens cilvēks nav redzējis, nedz arī var redzēt, Viņam lai ir gods un mūžīga vara! Āmen!”
Drošs sargs pret spiritismu ir pareizi izprasts un pareizi pielietots Dieva Vārds. Mūžīgi degošā elle, kas tiek sludināta no katedras un turēta ļaužu priekšā, Dieva laipno, mīlošo raksturu parāda nepareizā gaismā. Tā Viņu attēlo kā visbriesmīgāko tirānu visā Universā. Šī plaši izplatītā dogma cilvēku tūkstošus ir pievērsusi universālismam, neticībai un ateismam. Dieva Vārds ir vienkāršs [345] un skaidrs. Tā ir saskanīga patiesības ķēde un būs par enkuru tiem, kas labprātīgi to pieņemt pat, ja būtu jāupurē viņu iemīļotās pasakas. Dieva Vārds viņus glābs no šī bīstamā laika briesmīgajiem maldiem. Sātans ir licis dažādu draudžu sludinātājiem sīksti turēties pie saviem plaši atzītajiem maldiem, tāpat kā viņš lika jūdiem akli pieķerties saviem upuriem un sist krustā Kristu. Gaismas un patiesības atmešana cilvēkus atstāj gūstekņu stāvoklī, pakļautus sātana pievilšanai. Jo lielāka ir atmestā gaisma, jo lielāks būs pievilšanas spēks un tumsa, kas pār viņiem nāks.
Man rādīja, ka Dievam uzticīgie ļaudis ir zemes sāls un pasaules gaišums. Dievs no viņiem prasa pastāvīgu uz priekšu iešanu patiesības atzīšanā un svētumā. Tad viņi izpratīs sātana tuvošanos, un Jēzus spēkā varēs tam pretoties. Sātans palīgā sauks savu eņģeļu leģionus, lai kavētu kaut vienas dvēseles uz priekšu iešanu un, ja iespējams, izrautu to no Kristus rokām.
Es redzēju ļaunos eņģeļus cīnāmies par dvēselēm un Dieva eņģeļus, kas tiem pretojas. Cīņa bija ļoti smaga un nopietna. Ļaunie eņģeļi ar savu indīgo iespaidu samaitāja atmosfēru un drūzmējās ap šīm dvēselēm, lai notrulinātu to jušanas spējas. Svētie eņģeļi rūpīgi vēroja un gaidīja izdevību, lai atsistu sātana spēkus. Tomēr labo eņģeļu uzdevums nav pārvaldīt cilvēku prātu pret viņu pašu gribu. Ja viņi pakļaujas ienaidniekam un nemaz nepūlas pretoties, tad Dieva eņģeļi nevar darīt neko daudz vairāk, kā tikai ierobežot sātana pulku darbību, lai tie nepadarītu savu iznīcinošo darbu, pirms briesmās esošajiem nav dota tālāka gaisma, kas liktu tiem atmosties un meklēt palīdzību no Debesīm. Jēzus nepavēlēs svētajiem eņģeļiem atsvabināt tos, kas paši nemaz nepūlas sev palīdzēt.
Ja sātans redz, ka viņam draud briesmas pazaudēt kādu dvēseli, tad viņš piespiežas un dara visu iespējamo, lai šo dvēseli paturētu sev. Ja kāds cilvēks tiek atmodināts un ierauga viņam draudošās briesmas un saspringti, dedzīgi meklē spēku pie Jēzus, tad sātans baidās, ka gūstekni [346] var pazaudēt un tāpēc aicina savus eņģeļus pastiprināti ielenkt šo nabaga dvēseli un izveidot ap to tumsības sienu, lai Debesu gaisma to nevarētu aizsniegt. Bet, ja šī briesmu apņemtā dvēsele neatlaižas, iztur un bezpalīdzībā paļaujas uz Kristus asins nopelnu, tad mūsu Pestītājs uzklausa nopietno ticības lūgšanu un sūta palīgā vēl spēcīgākus eņģeļus, lai tie atbrīvotu šo dvēseli. Sātans nevar paciest, kad meklē palīdzību pie viņa varenā Sāncenša, jo viņš baidās un dreb Kristus spēka un varenības priekšā. Dzirdot dedzīgās lūgšanas, sāk drebēt viss sātana pulks. Viņš turpina saukt palīgā ļauno eņģeļu leģionus, lai tikai sasniegtu savu nodomu. Un, kad pārgurušajai, nomocītajai dvēselei palīgā nāk visspēcīgākie eņģeļi, tērpti debesu bruņās, tad sātans un viņa pulki atkāpjas, labi zinādami, ka viņu cīņa ir zaudēta. Sātana labprātīgie pakļautie uzticīgi, čakli un vienoti strādā viena mērķa sasniegšanai. Kaut arī tie ienīst viens otru un savā starpā cīnās, tad tomēr tie izmanto katru izdevību, lai virzītu uz priekšu savu kopējo lietu. Tomēr lielais Debesu un zemes Pavēlnieks sātana spēku ir ierobežojis.
