Mani piedzīvojumi ir bijuši ļoti īpatnēji, un vairākus gadus esmu cietusi no sevišķiem gara pārdzīvojumiem. Dieva ļaužu stāvoklis un manas saites ar Dieva darbu bieži izsauca pār mani smagas bēdas un radīja mazdūšības sajūtu, kas nav vārdos izsakāma. Gadiem ilgi es kapu uzskatīju kā saldas atdusas vietu. Savā pēdējā parādīšanā es jautāju mani pavadošajam eņģelim, kāpēc man jācieš tāds prāta apmulsums, un kāpēc es tik bieži tieku nomesta uz sātana kaujas lauka. Es ļoti lūdzu, lai mani atbrīvotu no šiem smagajiem pārbaudījumiem, ja man jābūt tik cieši vienotai ar patiesības lietu. Dieva eņģeļiem ir vara un spēks, un es lūdzu viņu aizsardzību.
Tad man rādīja mūsu aizvadīto dzīvi, un es redzēju, ka sātans dažādos veidos bija centies padarīt mūs [347] nederīgus, ka daudzkārt viņš bija plānojis, kā mūs atraut no Dieva darba. Viņš bija tuvojies pa dažādiem ceļiem un caur dažādiem darba rīkiem, lai tikai panāktu savu nodomu. Bet, pateicoties svēto eņģeļu kalpošanai, viņš vienmēr tika sakauts. Es redzēju, kā mūsu braucienos no vienas vietas uz otru viņš bieži ceļā bija nostādījis savus ļaunos eņģeļus, lai radītu nelaimes gadījumus, kas iznīcinātu mūsu dzīvību; tomēr turp tika sūtīti svētie eņģeļi, lai mūs glābtu. Dažādas nejaušības ieveda manu vīru un mani lielās briesmās, un brīnišķīgā kārtā mēs tikām pasargāti. Es redzēju, ka mūsu interese par Dieva darbu un savienība ar to darīja mūs par sevišķu sātana uzbrukumu objektu. Kad es redzēju lielās rūpes, ar kādām Dievs ik brīdi uzmana tos, kas viņu mīl un bīstas, tad es tiku piepildīta ar paļaušanos un uzticību pret Dievu, un es kaunējos par savu ticības trūkumu.
