„Šis ir akmens, ko jūs, nama cēlāji, esat atmetuši, un kas kļuvis par
stūra akmeni. Nav pestīšanas nevienā citā, jo nav neviens cits vārds
zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” Apustuļu darbi
4:11-12.
Kad daudzi Kristus sekotāji Viņu pameta un Pestītājs jautāja
divpadsmitiem: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Sīmanis Pēteris atbildēja:
„Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi” (Jāņa 6:68).
Kristus sirdī ielija skumjas, redzot kādu, kurš Viņu atstājis, jo Viņš
zināja, ka cilvēka vienīgā cerība ir ticība Viņa vārdam un Viņa misijai.
Šī Viņa sekotāju dezertēšana bija Viņa pazemojums. Ak, cik maz cilvēku
pazīst bēdas, kādas šajos gadījumos pilda bezgalīgās Mīlestības sirdi!
Neviens visā pasaulē nekad nav dedzīgāk ilgojies pēc atzīšanas un
sadraudzības, kā to darīja Kristus. Viņš alka pēc cilvēku simpātijām.
Viņa sirdi pildīja dziļas ilgas, lai cilvēku būtnes novērtētu Dieva
dāvanu pasaulei, un pagodinātu Viņu, ticot Viņa vārdiem un tālāk paužot
Viņa slavu. „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu
vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu
mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16).
Cik skumji bija Jēzus vārdi: „Vai arī jūs gribat aiziet?” Tie skāra
visu mācekļu sirdis, izņemot vienu. Šis viens bija Jūdass. Viņa sirds
piederēja tikai naudai. Visvairāk viņš ilgojās kļūt lielāks par visiem.
Mācekļi pamatoti varēja sacīt: „Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir
mūžīgās dzīvības vārdi.” Padomājiet, kas ir Kristus! Visaugstākā Dēls,
un tomēr Skumju Vīrs, kurš pazina bēdas. Vai esam piedzīvojuši svētības,
kas nāk no sirsnīgas uzticēšanās Viņam, lai tad pagodinātu Viņu ar
nepārtrauktu savas mīlestības parādīšanu un pastāvīgu nodošanos Viņam?
Kristus alkst pēc augļiem – augļiem, kas remdētu Viņa dvēseles izsalkumu
pēc mums. Viņš vēlas, lai mēs nestu „daudz augļus”.
Turēsim savas sirdis pastāvīgi atvērtas Viņa mīlestībai! „Jo ko tas
cilvēkam palīdz, ka viņš iemanto visu pasauli un zaudē savu dvēseli?”
(Marka 8:36). Ak, ja mēs izprotoši varētu atkārtot Pētera vārdus:
„Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi”, tad pār mums
izlietos brīnišķīgas svētības! – Vēstule 171. 1905. g. 29. jūnijs,
Edsonam un Emmai Vaitiem.
[190]
