„Bet jūs dabūsiet spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums un
būsiet Mani liecinieki kā Jeruzalemē, tā visā Jūdejā un Samarijā, un
līdz pašam pasaules galam” Apustuļu darbi 1:8.
Mana sirds priecājas, redzot atgriezto vidū (pie Villija, Mičiganā)
tik daudz jaunu vīru un sievu, kuru sirdis, atzīstot labo darbu, bija
kļuvušas iejūtīgas un padevīgas. Tas tiešām bija skaists brīdis. „Jo ar
sirds ticību panākama taisnošana un ar mutes liecību – pestīšana”
Romiešiem 10:10.
Svarīgi, lai tie, kas tikko pieņēmuši ticību, izprastu savu
pienākumu pret Dievu, kas tos aicinājis atzīt patiesību, un piepildījis
viņu sirdis ar svētu mieru, ka viņi varētu atstāt svētījošu iespaidu uz
visiem, ar kuriem satiekas. „Jūs esat Mani liecinieki,” saka Kungs.
Jesajas 43:10. Katram Dievs uzticējis kādu darbu, lai pasauli
iepazīstinātu ar Viņa pestīšanu.
Patiesā reliģijā nav nekādas savtības vai noslēgtības. Kristus
Evaņģēlijs ir visu aizsniedzošs. Tas attēlots kā zemes sāls, kā
pārveidojošs raugs, kā gaisma, kas spīd tumšā vietā. Nevienam nav
iespējams palikt Dieva mīlestībā un labvēlībā, un baudīt satiksmi ar
Viņu, neizjūtot atbildību par dvēselēm, kas atrodas tumsā un maldos un
iet bojā savos grēkos, lai gan Kristus ir nomiris par tām. Ja tie, kas
saucas par Kristus sekotājiem, negrib spīdēt kā gaisma pasaulē, tad
dzīvinošais spēks viņus atstāj un tie kļūst auksti, paliekot bez
Kristus. Viņus apklāj vienaldzības lāsts, nāvei līdzīga miegainība, kas
viņus padara par nāves iemiesojumiem, bet ne par dzīviem Jēzus
pārstāvjiem.
Ikvienam jāpaceļ krusts un pieticīgā, lēnprātīgā un pazemīgā garā
jāuzņemas Dieva uzliktie pienākumi, nododoties personīgam darbam to
labā, kuriem viņu apkārtnē vajadzīga palīdzība un gaisma. Visi, kas
uzņemas šos pienākumus, iegūs bagātus piedzīvojumus, viņu pašu sirdis
sāks kvēlot degsmē, un stiprināti tie no jauna sāks censties, lai ar
bijāšanu un drebēšanu panāktu savu atpestīšanu, jo Dievs ir tas, kas
viņiem dod gribu un veiksmi pēc Savas patikas. - „Review and Herald”,
1891.gada 21.jūlijā.
[212]
