„Manis ieturamo ceļu Viņš zina itin labi, un, ja Viņš mani pārbaudītu, es tiktu atrasts zeltam līdzīgs” Ījaba 23:10.
Bieži visdrošākais pierādījums, kāds mums var būt, ka atrodamies uz
pareizā ceļa, ir tas, ka pat vismazākie panākumi iegūstami tikai ar
pūlēm, kad mūsu ceļu ietin tumsa. Tāds ir bijis mans piedzīvojums, ka
visbrīnišķīgākās ticības virsotnes mēs varam sasniegt caur tumsu un
mākoņiem…
Mums nav drošības šaubās un bailēs, jo tās palielinās, ja mēs
raugāmies uz tām un runājam par tām. Es jutu, ka izstiepju savu roku un
satveru Kristus roku, kā to darīja grimstošais māceklis uz vētrainās
jūras. Es vēlos uzticīgi darīt savu darbu, lai, stāvot lielā, baltā
troņa priekšā un saņemot uzaicinājumu atbildēt par miesā darītajām
lietām, kas visas ierakstītas grāmatās, es varētu tur redzēt stāvam
dvēseles, liecinot, ka es tās esmu brīdinājusi, ka es tām esmu lūgusi
raudzīties uz Dieva Jēru, kas nes pasaules grēkus.
Ak, kaut tur būtu dvēseles, kas izglābtas caur manām, kā darbarīka,
pūlēm! Caur Kristu es vēlētos ļaudīm norādīt uz atvērtām durvīm. „Redzi,
Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt”
Atklāsmes 3:8.
Dieva pilsēta ar visu savu pievilcību saka: „Nāc!” Ja mēs ar savu
dzīvi, aicinājumiem, lūgšanām un brīdinājumiem varam parādīt
grēciniekiem izglābšanās ceļu un piesaistīt viņu uzmanību Debesu
vārtiem, kas atvērušies viņu uzņemšanai. Ja ticībā viņš var ieraudzīt,
ka ieejai dzīvībā ir atvērtas durvis, tad viss ir iegūts. Tad zemes
burvība nobālēs, un Debesu valdzinājums aplaimos dvēseli…
Kavēkļi, kas attur mūs no kristīga rakstura pilnveidošanas, atrodas
mūsos pašos. Tos atņemt var Jēzus. Krusts, kuru Viņš prasa, lai mēs
nestu, modinās, nevis patērēs mūsu spēkus, un atņems mūsu vissmagāko
nastu, lai mēs uzņemtos Kristus nastu, kas ir viegla. Pildot pienākumus,
būs jāsastopas ar cīņām un pārbaudījumiem. Kristus mūs aicina godībai
un skaidrībai. Dzīve, ko Viņš mums sagatavojis ar savām ciešanām un
nāvi, nekad mums nesagādās mokas un bēdas. Ikkatrs pašaizliedzības un
pašuzupurēšanās darbs, ko mēs veicam, sekojot Kristum, ir tikai
pazudušās avs daudzie soļi, ar kuriem tā atgriežas ganāmpulkā. - Vēstule
Nr.7, 1877.gada 22.jūlijā, Edsonam un Emmai Vaitiem.
[213]
