„Miesīgs cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara, jo tas viņam ir
ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams”
1.Korintiešiem 2:14.
Viss, ko vadošie zinātniskie prāti var mums sniegt bez pasaules
gaismas – Kristus, ir kā pelavas salīdzinot ar kviešiem. Kristu apbēdina
tas, ka tik maz ir to, kas izprot zinātni par vienotību ar Viņu. Prāti,
kas neatrodas dievišķā vadībā, nespēj izprast atpestīšanas zinātni.
Dievbijības noslēpums atrodams vienīgi ticošā dvēselē, kas iztukšota no
sava „es”. Debesu valstībā vislielākais ir tas, kas līdzīgi mazam bērnam
labprāt pieņem mācību.
Nikodēma izglītību un viņa zināšanas uzskatīja par lielām un dziļām,
tomēr Kristus viņam rādīja, ka Dievs tās nemaz nevērtē. Viņam
jāpiedzimst no jauna. Viņam jāiegūst jauni uzskati un jāsaprot, ka visā
īstā zinātnē atrodas Dievs. Kungs ne tikai sagaida, ka cilvēks darīs
vislabāko, ko viņš spēj, bet arī ka viņš turpinās mācīties un mācīt
citus. Tad tas varēs sacīt: „Es zinu, kam es ticu. Jēzus ir dzīvības
Maize. Iztiekot no Viņa, es kļūšu viens ar Kristu Dievā.”
Savienībā ar jebkuru Dieva darba virzienu mums jālieto svētā uguns.
Iedomātās cilvēcīgās spējas un veiklība ir parastā uguns, bet Dievs to
neatzīst. (3.Mozus 10:1-2.) Mums jānostājas noteiktā vietā uz mūžīgās
Patiesības augstās platformas. Pienācis laiks, kad visi, kas strādā
Kristus rindās, saņems Dieva zīmi vārdos, garā, raksturā un Imannuēla
pagodināšanā. Tik daudzi mūsu cilvēki nodarbojas ar ticības un
dievbijības noslēpumu, kur šo lietu viņi varētu atrisināt, vienkārši
sakot: „Es zinu, ka Kristus ir mana daļa mūžīgi. Viņa laipnība un
žēlastība mani ir padarījusi lielu”…
Dieva patiesība netiek paaugstināta Viņa ticīgajos ļaudīs, jo viņi
to neieauž savā personīgajā dzīvē. Viņi saskaņojas ar pasauli un savu
iespaidu dara atkarīgu no tās. Viņi ļauj pasaulei tos atgriezt un svētās
uguns vietā ienes parasto, lai savā darba nozarē varētu saskaņoties ar
pasaules standartu. Nevajag tā censties atdarināt pasaules ieradumus! Tā
ir parastā, bet ne svētā uguns. Dzīvā Maize nav tikai jāapbrīno, bet
jāēd. Maize, kas nākusi no Debesīm, dos dzīvību dvēselei.
Manuskripts Nr.95, 1898.gada 10.augustā, „Kristus mūsu daļa”.
[232]
