„Filips Viņam saka: "Kungs, rādi mums Tēvu, tad mums pietiek." Jēzus
viņam saka: "Tik ilgi Es jau esmu pie jums, un tu vēl neesi Mani
sapratis, Filip? Kas Mani ir redzējis, Tas ir redzējis Tēvu” Jāņa
14:8,9.
Ar cilvēcīgiem pētīšanas paņēmieniem mēs neizpratīsim Dievu, tomēr
Viņš Sevi ir atklājis Kristus raksturā, kas ir Tēva godības atspīdums un
tiešs Viņa personas attēls. Ja vēlamies kaut ko uzzināt par Dievu, mums
jākļūst līdzīgiem Kristum.…
Kas ikdienas necenšas arvien vairāk pielīdzināties Kristum, tas
neizpratīs Dieva raksturu. Dzīvojot šķīstu dzīvi caur ticību Kristum kā
personīgam Pestītājam, ticīgais iegūst arvien skaidrāku un augstāku
izpratni par Dievu. Neviens cilvēks, kura raksturs nav cēls un Kristum
līdzīgs, nevar pareizā gaismā runāt par Dievu. Viņš var sludināt Kristu,
bet viņš neparāda saviem klausītājiem, ka Kristus ir paliekošs viesis
viņa sirdī…
Kas pieņem patiesību, kļūst Kristus mīlestības līdzdalībnieku. Tie,
par to liecinās, cenšoties ar nopietnām, pašuzupurīgām pūlēm pasniegt
Dieva mīlestības vēsti ļaudīm, kas dzīvo maldos. Tā viņš kļūst par
Kristus līdzstrādnieku. Mīlestība uz Dievu un vienam uz otru piesaista
dvēseli Kristum ar šīs mīlestības zelta ķēdi. Dvēsele tiek savienota ar
Viņu svētā un cēlā savienībā.
Patiesa svētošanās ar maigas līdzjūtības saitēm savieno ticīgos ar
Kristu un vienu ar otru. Šī savienība nepārtraukti iepludina sirdī
bagātīgas Kristum līdzīgas mīlestības strāvas., kas no tās izplūst tālāk
mīlestībā vienam uz otru.
Īpašības, kuras visiem ļoti svarīgi iegūt, ir tās, kas iezīmēja
Kristus rakstura pilnību – Viņa mīlestība, pacietība, nesavtība un Viņa
labdarība…
Domāt, ka cilvēkam ir mūžīgai dzīvei derīga ticība, ja tam nav
Kristum līdzīgas mīlestības uz saviem brāļiem, ir vislielākā un
liktenīgākā pievilšanās. Kas mīl Dievu un savu tuvāko, to piepilda
gaisma un mīlestība. Dievs ir viņā un visapkārt ap viņu. Kristieši mīl
ap viņiem esošos ļaudis kā dārgas dvēseles, par kurām nomira Kristus.
Tāds jēdziens, kā „nemīlošs kristietis” nemaz nevar būt, ja „Dievs ir
mīlestība.” - Manuskripts 133. 1899. g. 20.sept., „Dieva likumu svarīgā
nozīme”.
[273]
