„Viņa svēto nāve ir dārga Kunga acīs” Psalmi 116:15.
Es nevaru atstāstīt visus sīkumus par mana vīra slimību. Jūs par to
varat izlasīt presē. Man pateica, ka viņš nav visai vesels. Ārsts teica,
ka būtu vēlams mans apmeklējums. Viņi mani ieveda vīra istabā, un, līdz
ko es viņu ieraudzīju, es teicu: „Mans vīrs mirst.” Viņa sejai bija
uzgūlies nepārprotamais nāves zīmogs. Ak, cik ļoti es jutos satriekta!
Es nometos ceļos pie viņa gultas. Es pienesu visdedzīgāko lūgšanu, lai
viņam nebūtu jāmirst…
Es pavadīju pie viņa visu nakti, un nākošā dienā ap pusdienas laiku
viņu pārņēma drebuļi, un no tā laika viņš vairs neko neapzinājās. Viņš
vienkārši aizmiga…
Mēs telegrafējām, lai atbrauc Villijs un Mērija... Villijs un Mērija
ieradās nedēļu pēc viņa nāves, arī Džons Vaits (Džeimsa Vaita brālis –
metodistu sludinātājs)…
Džons Vaits teica: „Man ļoti skumji redzēt tevi tik vāju. Rīt bēru
dievkalpojuma laikā tevi gaida smags piedzīvojums. Lai Dievs tev palīdz,
mana mīļā māsa, lai Dievs tev palīdz šajā reizē! Es teicu: „Brāli Džon,
jūs mani nepazīstat. Jo smagāki pārbaudījumi, jo vairāk man ir spēka.
Ja sirds man lūzīs, es savas bēdas neizrādīšu. Es kalpoju Dievam, ne
impulsīvi, bet saprātīgā veidā. Man ir Pestītājs, Kas vienmēr būs man
klātesošs Palīgs bēdu laikā. Es esmu kristiete. Es zinu, kam esmu
ticējusi. Viņš no manis sagaida nešaubīgu, bezierunu padošanos.
Nepiedienīgas bēdas Dievam nepatīk. Es pacelšu man nozīmēto krustu un
vienmēr sekošu Kungam. Es nenodošos bēdu lēkmēm. Es nepadošos
melanholijai un slimīgām izjūtām. Es nesūdzēšos un nekurnēšu par Dieva
rīcību. Jēzus ir mans Pestītājs. Viņš dzīvo. Viņš nekad mani neatstās un
nepametīs…
Nākošajā dienā pēc vecākā sludinātāja (Ūrija) Smita bēru uzrunas es
ļoti vēlējos kaut ko pateikt, lai visi zina, ka mana daļa ir kristieša
cerība, kas mani uztur šajā smago pārbaudījumu stundā, bet es baidījos,
ka nevarēšu nostāvēt uz kājām. Beidzot es nolēmu pamēģināt, un Kungs
mani uzturēja. Doktors (Dž.H Kellogs) bija pie manis, gatavs „saķert
mani”, kā viņš to teica, ja es kristu…, bet es visu, kas bija sakāms,
pateicu skaidri.
Es jūtos ļoti pateicīga Dievam, ka netiku atstāta, lai meklētu mierinājumu pasaules draudzībā.
Vēstule 9. 1881.g. 20.okt., „Mīļajam brālim un māsai”
[303]
