„Izvēlieties šodien paši sev” Jozuas 24:15.
Vējš kļūst arvien stiprāks un jau līdzinās vētrai. Es neuzdrošinos
iziet uz (tvaikoņa „Vairarapa”) klāja un Klusībā es priecājos… Es savā
sirdī tiecos tuvoties Dievam, tuvoties Kristum, kas klusināja vētru, lai
Viņš teiktu: „Klusu! Mierā!”
Te pēkšņi debesīs parādījās varavīksne. Šajā lokā mākoņos es redzēju
Dieva apsolījuma zīmi, un es paļāvīgi nodevos Viņa sargājošām rokām...
Mani apkalpojošā stjuarte, medmāsa, ir ļoti laipna pret mani. Es
viņai iedevu „Ceļš pie Kristus” un vēl dažus laikrakstus un brošūras. Es
ar viņu runāju par viņas dvēseles pestīšanu. Es norādīju uz briesmām,
kas draud ikvienam, kurš savu dzīvi vada virs ūdeņiem. Viņa teica, ka
bieži par to esot domājusi, un tomēr piebilda: „Ja es varētu, es dzīvotu
kā kristiete, bet es nevaru. Uz tāda kuģa kā šis nav iespējams kalpot
Dievam. Jūs nezināt, jūs nemaz nevarat stādīties priekšā, cik bezdievīgi
ir šie jūrnieki. Kapteinim un viņa palīgiem ir gandrīz tāds pats
raksturs kā citiem kuģa komandas locekļiem, tā ka reformas izviešanai
viņiem nebūtu nekāda iespaida, ja arī viņi to vēlētos.” Es jautāju,
kāpēc viņa nemeklē citu darbu. Viņa atbildēja: „Tās būtu veltas pūles.
Man jāuztur četri bērni, un smagam darbam es nederu.” Viņa bija maza
auguma, trausla sieviete ar skaistu seju.
Es centos parādīt briesmas, kas viņi draud, ja tā savu dzīvi vada
bez lūgšanām. Viņa teica: „Šeit nav nozīmes lūgt vai censties dzīvot
reliģisku dzīvi.” Es teicu viņai – ja Kungs nozīmējis viņai šo vietu,
tad viņa, pieņemot Kristu par savu Pestītāju, redzētu, ka Kristus ir arī
viņas Patvērums. Viņa ar asarām acīs atbildēja: „Tas nav iespējams. Es
pazīstu kuģa komandu. Es šeit nevaru dzīvot reliģisku dzīvi. Es ceru, ka
reiz man atradīsies vieta, kur es varētu uzturēt savu ģimeni, un tad es
piegriezīšu vērību arī nopietnākām lietām. Ja es tik varētu būt kopā ar
saviem bērniem un uzturēt viņus, darot vienkāršus darbus, es ar lielāko
prieku tad izvēlētos tādu dzīvi.”
Manuskripts 88. 1893. g. 19. dec. Dienasgrāmata, ceļā no Jaunzēlandes uz Sidneju, Austrālijā.
Vēlāk Elena Vaita uzzināja, ka šī stjuarte pēc dažām nedēļām
pazaudēja savu dzīvību uz jūras. Kāds kapteiņa palīgs uz tā paša kuģa,
kas bija izteicis apņemšanos atstāt kuģi bezdievības dēļ, bija viens no
tiem diviem cilvēkiem, kas izglābās.
[363]
