„Salasiet atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā” Jāņa 6:12.
Šorīt, vai, pareizāk sakot, pulksten divpadsmitos naktī, es
piecēlos, lai aiztaisītu slēģus, kurus vējš bija atrāvis; tad es
ieraudzīju manuskriptu, ko man vajadzēja izlasīt, pirms ar vilcienu
pulksten sešos aizbraucu uz Sanfrancisko, kur man lūgšanas nedēļas darbā
jāsavienojas ar vecāko sludinātāju Korlisu. Pie manuskripta bija
pielikta jūsu vēstule, adresēta V. S. V. (W. C. W [White]), kuru es
pusnaktī izlasīju. Šī vēstule mani ļoti ieinteresēja, un pēc tās
izlasīšanas es nevarēju domāt par gulēšanu, tāpēc es apģērbos un pašlaik
atrodos savā rakstāmkrēslā…
Es jūtos vairāk pateicīga Dievam, kā to varu izteikt, par šo jauko
mājvietu (Elmshavenu, Senhelēnas tuvumā, Kalifornijā), kas man tagad ir
manā lielajā vecumā. Es nejūtos vecāka, kā pirms divdesmit gadiem, tomēr
ar daudziem gadiem es turpmāk vairs nerēķinos, un es ļoti vēlos nobeigt
savu rakstu sakārtošanu, lai, ja pēkšņi tiktu aizsaukta, tie būtu
sakārtoti tādā veidā, ka citi ar tiem varētu rīkoties un tā izvest dzīvē
man bieži atkārtoto norādījumu: „Salasiet atlikušās druskas, lai nekas
neiet bojā”…
Šeit ir liela dažādu augļu bagātība. Mūsu apkārtne ir ļoti jauka, un
uz to ir patīkami skatīties. Mums ir daudz tīra ūdens no mūžīgajiem
kalniem un daudz vīnogu…
Tagad es vairāk nerakstīšu, un es ceru, ka jūs abi nonāksiet vietā,
kur jums kādu laiku nevajadzēs līdz pēdējam sasprindzināt ikkatru nervu
un muskuli. Atrasties kaut kāda veida sasprindzinājuma stāvoklī nav
labi.
Kungs vēlas, lai Viņa nogurušiem kalpiem būtu iespēja dzīvot vietās,
kur tie, neupurējot savu dzīvību tiešā darbā, ar savu balsi un
rakstāmrīku varētu izteikt to, uz ko tiem dod priekšrocību viņu daudzie
piedzīvojumi. Ar priekšrakstiem un piemēru cilvēki jāsagatavo uzņemties
darba slodzi un cilvēkiem, kas līdz šim nesuši nastas, vajadzētu
saglabāt tiem no Dieva sniegto dzīvību, lai pasludinātu Viņa Vārdu,
norādot: „Šis ir tas ceļš, staigājiet pa to!”
Šajā vietā es beigšu. Mans pulkstenis saka, ka ir jau trīs no rīta. Jūs mīlot, Elena Vaita.
Vēstule 161. 1900. g. 20. dec., brālim un māsai Druilardiem, kas
strādāja Āfrikā un bija aicināti pievienoties Elenas Vaitas darbinieku
personālam.
[364]
