Sātans redz, ka savu lietu ir gandrīz zaudējis, jo nav spējis sev pievērst visu pasauli. Viņš pieņem pēdējo izmisīgo lēmumu, lai pieviltu uzticīgos ļaudis. To viņš dara, ietērpies ķēnišķīgās drēbēs un uzdodoties par Kristu, tieši tā, kā to savā atklāsmē apraksta Jānis. Viņam ir spēks to izdarīt. Viņš saviem pieviltajiem sekotājiem — kristīgajai pasaulei, kas nav mīlējusi patiesību, bet nodevusies netaisnības vilinājumam (bauslības pārkāpšanai) — atklāsies kā otru reizi nākošais Kristus.
Viņš paziņos, ka ir Kristus, — un viņš arī tic, ka ir Kristus, — šī brīnišķīgā, varenā būtne ar maigo balsi un patīkamiem vārdiem, ar godību, kas pārspēj visu, ko mirstīgā acs jebkad ir redzējusi. Un tad viņa pieviltie sekotāji apvienosies kopējā uzvaras saucienā: "Kristus ir atnācis! Kristus ir atnācis! Viņš ir pacēlis savas rokas mūs svētījot, tieši tā, kā to darīja, dzīvojot uz zemes. (..)"
Svētie uz to raudzīsies ar izbrīnu. Vai tiešām arī viņi tiks pievilti? Vai tiešām arī viņi pielūgs sātanu? Tos apņem Dieva eņģeļi. Ir dzirdama skaidra, noteikta muzikāla balss, kas saka: "Raugieties augšup!"
Lūdzējiem bija tikai viens mērķis — pilnīga un mūžīga dvēseles glābšana. Tas bija viņu [165] pastāvīgs pārdomu priekšmets, ka nemirstība ir apsolīta tiem, kas pastāv līdz galam. Ak, cik nopietnas un dedzīgas bija šīs ilgas! Viņu uzmanība bija piesaistīta tiesai un mūžībai. Ticības acīm viņi lūkojās uz mirdzošo troni, kur svētie stāvēs, apģērbti baltās drēbēs. Tas viņus atturēja no grēka. (..)
Vēl viena piepūle, un tiks īstenots sātana pēdējais nodoms. Viņš ir dzirdējis šo nepārtraukto saucienu, lai Kristus nāktu un tos izglābtu. Tādēļ arī beidzamie stratēģiskie plāni tika veidoti, lai viņš atklātos kā Kristus, kas liktu domāt, ka šo cilvēku lūgšanas ir atbildētas. — Ms, 16, 1884.
