Kad ļauno cilvēku pulki ar uzvaras kliedzieniem, ņirgāšanos un lāstiem būs gatavi mesties virsū savam laupījumam, zemi apklās bieza tumsa, dziļāka par vismelnāko nakti. Tad debesīs parādīsies varavīksne, kas staros Dieva troņa godības spožumā un it kā apņems katru lūdzošo grupiņu. Sadusmotie ļaužu pulki pēkšņi apstāsies. Viņu izsmejošie saucieni apklusīs. Tiks aizmirsti slepkavīgie nodomi. Ar briesmīgām ļaunām nojautām tie raudzīsies Dieva derības simbolā un ilgosies, lai kaut kas viņus aizsargātu no šī visu pārvarošā spožuma. (..)
Pusnaktī Dievs ar spēku atbrīvos savus ļaudis. Zīmes un brīnumi strauji sekos viens otram. Ļaunie šīs ainas vēros pārsteigti un ar bailēm, [247] kamēr taisnie svinīgā priekā līksmosies par savas atbrīvošanas pierādījumiem. — GC, 635., 636. (1911)
