Tā arī bēdu laikā, ja baiļu un nemiera mocītajiem Dieva ļaudīm vēl pastāvētu neatzīti grēki, tie tiktu satriekti, viņu ticību noslāpētu izmisums un tie nevarētu paļāvīgi lūgt Dievu pēc izglābšanas. Bet, lai gan tie dziļi izjūt savu necienīgumu, pie viņiem nav nekādas netaisnības, kas vēl varētu atklāties. Viņu grēki jau iepriekš ir izskatīti tiesā un izdzēsti, šie ļaudis tos vairs nevar atsaukt atmiņā. — GC, 620. (1911)
Dieva ļaudīm (..) būs dziļa savas nepilnības apziņa un, atskatoties uz visu dzīvi, tiem zudīs cerība. Tomēr, domājot par Dieva lielo žēlastību un savu patieso grēku nožēlu, tie pieķersies Kristus dotajiem apsolījumiem bezpalīdzīgajiem grēciniekiem, kas vēlas atgriezties. Viņu ticība negrīļosies, ja arī lūgšanas acumirklī netiks uzklausītas. Viņi pieķersies Dieva spēkam, kā Jēkabs pieķērās eņģelim, un to dvēseles sauciens būs: "Es Tevi neatlaidīšu, ja Tu mani nesvētīsi!" — PP, 202. (1890)
