Drīz austrumos parādās mazs melns mākonītis, apmēram pus plaukstas lielumā. Tas ir mākonis, kas apņem Pestītāju un kas no tāluma izskatās kā ietīts tumsā. Dieva ļaudis te saskata Cilvēka Dēla zīmi. Svinīgā klusumā tie nenovērš acis, kad tas, tuvojoties zemei, kļūst arvien gaišāks un krāšņāks, līdz redzams kā balts padebesis, kura pamatu veido iznīcinoša, ugunij līdzīga godība, bet virs tā derības varavīksne. Jēzus nāk kā varens uzvarētājs. (..)
Ar Debesu melodiskajām himnām Kungu ceļā pavada neskaitāmi liels svēto eņģeļu pulks. Šķiet, ka visu apvārsni piepilda starojoši stāvi, — "desmit tūkstoš reiz desmit tūkstoši un tūkstoš reiz tūkstoši". Neviena cilvēka spalva nespēj aprakstīt šo skatu, neviens mirstīgs prāts nevar iztēloties tā krāšņumu. (..)
Ķēniņu Ķēniņš ierodas uz uguns liesmās tīta padebeša. Debesis saritinās kā grāmatu rullis; Viņa priekšā dreb zeme, un ikviens kalns un sala tiek izkustināti no savas vietas. — GC, 640-642. (1911) [275]
