Pestītājs savu klātbūtni un godību atklās kalnu aizās, alās un zemes bedrēs.
Vēl tikai nedaudz, un Viņš nāks un nekavēsies. Viņa acis kā uguns liesmas ielauzīsies stingri aizslēgtajos cietumos un uzmeklēs tur paslēptos, jo šo cilvēku vārdi ir rakstīti Jēra dzīvības grāmatā. Mūsu Pestītāja acis redz mūs un ap mums, saskatot ikkatras grūtības, ikkatras briesmas; nav tādas vietas, kur Pestītāja skats nevarētu iespiesties, un Viņa ļaudīm nav tādu bēdu vai ciešanu, kur tos neaizsniegtu Kristus līdzjūtība. (..)
Sākumā katru Dieva bērnu pārņems šausmas, redzot Jēzus Kristus godību un apzinoties, ka nav iespējams dzīvot Viņa svētā tuvumā. Bet tiem, tāpat kā kādreiz Jānim, ir domāti vārdi: "Nebīsties!" Tad Jēzus izstiepa savu labo roku un piecēla pie zemes pakritušo mācekli. Tieši tāpat Viņš rīkosies ar ikvienu lojālo, uzticīgo zemes bērnu. — TMK, 360., 361. (1886)
Debesu mantinieki ir nākuši no jumta istabiņām, no būdiņām un pazemes cietumiem, no ešafotiem, kalniem un tuksnešiem, no zemes bedrēm un no alām pie jūras. — GC, 650. (1911)
