Visi, kas darbojušies nesavtīgā garā, tur skatīs savu pūļu augļus, jo būs redzams katra pareizi izlietota principa un katra cēla darba iznākums. Kaut ko jau no tā mēs varam noprast arī šeit, tomēr cik maz gan no pasaules cēlākā darba panākumiem šajā dzīvē var redzēt darītājs! Cik daudzi nesavtīgi un nenogurstoši pūlas to labā, kas viņiem nav aizsniedzami un par kuriem tie neko nezina.
Vecāki un skolotāji ir aizgājuši dusēt savā pēdējā miegā ar domu, ka viņu mūža darbs ir bijis veltīgs; viņi nezina, [304] ka to nesavtīgā uzticība ir atvērusi svētību avotus, kas nekad nebeigs plūst. Tikai ticībā tie spēja nojaust, ka viņu audzinātie bērni kļūs par svētību un iedvesmas sniedzēju saviem tuvākajiem, ka viņu iespaids pavairosies tūkstoškārt.
Dažs labs strādnieks izplata pasaulē spēka, cerības un drosmes vēstis, vārdus, kas nes svētību sirdīm ikvienā zemē, bet par darba rezultātiem viņš, vienatnē pūlēdamies, zina pavisam maz. Tā tiek pasniegtas dāvanas, tiek nestas nastas un paveikts darbs. Cilvēki izsēj sēklu, no kuras citi pat pēc viņu nāves ievāc svētīgu ražu. Viņi dēsta kokus, lai citi varētu ēst augļus. Tie ir apmierināti apzinoties, ka ir izdevies ierosināt kaut ko labu, bet pienāks laiks, kad atklāsies gan darbi, gan to sasniegtie rezultāti. — Ed, 305.,306. (1903)
