Mat. 13:51,52
[124] Mācīdams ļaudis, Kristus reizē arī sagatavoja savus mācekļus darbam nākotnē. Katrā mācībā jaunas atziņas smēlās arī viņi. Kad bija izskanējusi līdzība par tīklu, Kristus tiem jautāja: “Vai jūs to visu esat sapratuši?” Tie Viņam atbildēja: “Esam gan.” Tad kādā citā līdzībā Viņš tiem darīja zināmu, ka tie ir atbildīgi par saņemtajām patiesībām. Jēzus sacīja: “Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.”
Savas iegūtās bagātības nama kungs nenoslēpj. Viņš tās iznes, lai dalītos ar citiem. Bagātība vairojas, ja tā tiek lietota. Nama kungam ir gan jaunas, gan vecas dārglietas. Ar to Kristus māca, ka Viņa mācekļiem uzticētajai patiesībai jātiek sludinātai pasaulē. Bet, kad patiesības zināšanas tiek pasniegtas citiem, tās vairojas.
[125] Visi, kas sirdī uzņēmuši Evaņģēlija vēsti, ilgosies to pasludināt. Debesīs dzimušajai Kristus mīlestībai ir jāatrod, kur sevi izteikt. Tie, kas ir apvilkuši Kristu, atstāstīs savus piedzīvojumus, atklājot, kā soli pa solim viņus vadījis Svētais Gars — viņu izsalkumu un slāpes pēc zināšanām par Dievu un Jēzu Kristu, ko Viņš ir sūtījis, par saviem Rakstu pētīšanas rezultātiem, par savām lūgšanām, izmisīgo dvēseles cīņu un par viņiem veltītajiem Kristus vārdiem: “Tavi grēki tev piedoti.” Tas nemaz nebūtu dabiski, ja kāds censtos šīs lietas turēt slepenībā, un tie, kurus ir piepildījusi Kristus mīlestība, tā nedarīs. Tas, cik lielā mērā Kungs viņus būs darījis par svētās patiesības mantziņiem, noteiks arī, cik liela būs viņu vēlēšanās, lai arī citi saņemtu šīs pašas svētības. Bet, atklājot citiem Dieva žēlastības bagātību krātuves, tiem tiks dots aizvien vairāk un vairāk Kristus žēlastības. Viņu sirds savā vienkāršībā būs kā maza bērna sirds ar tai raksturīgo nedalīto paklausību. Viņu dvēseles tieksies pēc svētuma, bet no patiesības un žēlastības krātuvēm tiem tiks atklāts arvien vairāk un vairāk, lai tas tiktu dots pasaulei.
Lielā patiesības mantnīca ir Dieva vārds — gan rakstītais Vārds, gan dabas grāmata, gan piedzīvojumi, kuros Dievs pieskaras cilvēka dzīvei. Šeit ir bagātības, no kurām vajadzētu smelties Kristus darbiniekiem. Patiesības meklējumos tiem ir jābūt atkarīgiem no Dieva, nevis no cilvēciskiem spriedumiem, no lielo vīru gudrības, kas Dieva skatījumā ir muļķība. Pa saviem kanāliem Dievs katram meklētājam sniegs zināšanas par sevi.
Ja Kristus sekotājs ticēs Viņa vārdam un to īstenos dzīvē, tad dabas pasaulē nebūs tādas sfēras, ko šis cilvēks nespētu aptvert un novērtēt. Viss eksistējošais viņam būs kā līdzekļi patiesības nodošanai citiem. Dabas zinātne ir zināšanu krātuve, no kuras var mācīties katrs Kristus skolas skolnieks. [126] Kad mēs kavējamies pie dabas skaistuma, kad studējam mācības par zemes apstrādāšanu, koku augšanu un visiem brīnumiem virs zemes, jūrā un debesīs, tad mums rodas jauna izpratne par patiesību. Tad par bagātīgu dārgumu krātuvi kļūst arī tie noslēpumi, kas saistīti ar Dieva izturēšanos pret cilvēkiem — cilvēka dzīvē saskatāmie Dieva gudrības un spriedumu dziļumi.
Tomēr rakstītajā Vārdā kritušajam cilvēkam zināšanas par Dievu ir atklātas visskaidrāk. Šī ir Kristus neizdibināmo bagātību krātuve.
Dieva Vārds sevī ietver gan Vecās, gan Jaunās Derības Svētos Rakstus. Neviena no šīm abām daļām nav pilnīga, ja trūkst otras. Kristus paziņoja, ka Vecās Derības patiesības ir tikpat vērtīgas kā tās, kas atrodamas Jaunajā Derībā. Kristus ir cilvēka Pestītājs tiklab pasaules sākumā, kā arī šodien. Pirms Viņš savu dievišķību bija ietērpis cilvēciskumā, Evaņģēlija vēsti pasniedza Ādams, Sets, Ēnohs, Metuzāls un Noa. Ābrahāms vēsti nesa Kanaānā, bet Lats — Sodomā; tā no paaudzes paaudzē uzticīgie vēstneši pasludināja To, kurš nāks. Jūdu ikdienas rituālus bija dibinājis Kristus. Viņš bija šīs upuru sistēmas pamats, un visa jūdu reliģiskā kalpošana simbolizēja Viņu. Pienesto upuru izlietās asinis norādīja uz Dieva Jēra upuri. Viņā piepildījās visi simboliskie upuri.
Ņemot vērā to, kas atklāts sentēviem, to, ko simbolizē upuru kalpošana, kā arī to, ko attēlo bauslība un ko atklāj pravieši, Kristus ir Vecās Derības bagātība. Kristus dzīve, nāve un augšāmcelšanās, Kristus, kā Viņu atklāj Svētais Gars, ir Jaunās Derības bagātība. Mūsu Pestītājs, šis Tēva godības izstarojums, ir tas pats Vecais un tas pats Jaunais.
[127] Pravieši iepriekš sludināja par Kristus dzīvi, nāvi un starpniecisko kalpošanu, bet apustuļiem par to bija jāliecina. Viņu tematam bija jābūt Kristum savā pazemībā, savā šķīstumā un svētumā un savā neaprakstāmajā mīlestībā. Lai Evaņģēliju pasludinātu visā pilnībā, tiem Pestītājs bija jāatklāj ne tikai, liecinot par Viņa dzīvi un mācībām, bet arī pasniedzot to, ko iepriekš pasludinājuši Vecās Derības pravieši un ko ir simbolizējusi upuru kalpošana.
Mācot Kristus pasniedza vecas patiesības, kuru autors bija Viņš pats; šīs patiesības Pestītājs reiz bija izteicis ar sentēvu un praviešu starpniecību, bet tagad izlēja pār tām jaunu gaismu. Cik daudz savādāka nu izrādījās to nozīme! Viņa izskaidrojumi līdzi nesa gaismas un garīguma pārpilnību. Jēzus apsolīja, ka Svētais Gars apgaismos arī mācekļus un ka tiem aizvien vairāk atklāsies Dieva Vārds. Tā viņi spēs pasniegt patiesības arvien jaunā skaistumā.
Kopš tā brīža, kad Ēdenē izskanēja pirmais pestīšanas apsolījums, Kristus dzīve, raksturs un starpnieciskā kalpošana ir bijusi cilvēku prāta pētījumu objekts. Tomēr katrs prāts, pie kura ir darbojies Svētais Gars, šos tematus atklāj jaunā gaismā. Pestīšanas patiesības spēj nepārtraukti attīstīties un paplašināties. Kaut arī vecas, tās tomēr vienmēr ir jaunas un patiesības meklētājam vēl aizvien atklāj lielāku godību un varenāku spēku.
Katrā laikmetā patiesībai ir jauna attīstība; tā ir Dieva vēsts attiecīgās paaudzes ļaudīm. Vecās patiesības ir pamats; jaunās patiesības, savukārt, nav neatkarīgas no vecajām, bet gan ir to atklāsme. Jaunās patiesības mēs spējam aptvert tikai tad, kad esam sapratuši vecās. Kad Kristus mācekļiem vēlējās atklāt patiesību par savu augšāmcelšanos, Viņš sāka “no Mozus un no visiem praviešiem” [128] un “izskaidroja visus Rakstus, kas par Viņu rakstīti”. (Lūk. 24:27) Gaisma, kas no jauna atklāj veco patiesību, pagodina to. Tam, kurš noraida vai atstāj novārtā jauno, acīmredzot, vēl īsti nav piederējusi vecā patiesība. Šādā cilvēkā tā zaudē savu dzīvinošo spēku un pārvēršas nedzīvā formā.
Ir ļaudis, kas apliecina savu ticību Vecajai Derībai un māca tās patiesības, bet noliedz Jauno Derību. Tomēr, atsakoties pieņemt Kristus mācības, viņi parāda, ka nemaz netic tam, ko ir runājuši sentēvi un pravieši. Kristus teica: “Ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis.” (Jāņa 5:46) Līdz ar to spēka nav pat viņu Vecās Derības mācībās.
Daudzi, kuri apliecina savu ticību Evaņģēlijam un māca to, ir nonākuši līdzīgos maldos. Viņi noliek sāņus Vecās Derības Rakstus, par kuriem Kristus ir teicis: “Tie ir, kas dod liecību par Mani.” (Jāņa 5:39) Atsakoties no Vecās Derības, tie faktiski atsakās arī no Jaunās, jo tās abas ir nedalāma veseluma sastāvdaļas. Nav iespējams pareizi pasniegt Dieva baušļus bez Evaņģēlija vai Evaņģēliju bez baušļiem. Baušļi ir Evaņģēlija iemiesojums, bet Evaņģēlijs ir tālāk atklāti baušļi. Likums ir sakne, bet Evaņģēlijs ir smaržīgs zieds un auglis, ko tas atnes.
Vecā Derība izlej gaismu pār Jauno, bet Jaunā Derība — pār Veco. Katra no tām ir Dieva godības atklāsme Kristū. Dedzīgam meklētājam tās abas nepārtraukti atklāj arvien jaunus nozīmes dziļumus.
Patiesība Kristū un caur Kristu ir neizmērojama. Rakstu pētnieks tajā raugās kā avotā, kurš, skatienam paveroties dziļumos, it kā vēl vairāk padziļinās un paplašinās. Šajā dzīvē mēs neizpratīsim Dieva mīlestības noslēpumu, par kuru liecina tas, ka Viņš savu Dēlu ir atdevis, lai atjaunotu mūsu grēka izpostītās attiecības ar Viņu. Mūsu Pestītāja darbs uz šīs zemes ir un vienmēr būs [129] temats, kas prasīs visaugstākās iztēles koncentrēšanu. Cilvēks var pielikt visas prāta spējas, pūlēdamies izzināt šo noslēpumu, taču viņa prāts tikai pagurs nespēkā. Visčaklākais pētnieks savā priekšā ieraudzīs tikai bezgalīgu jūru, kurai nav krasta.
Patiesību, kāda tā ir Jēzū, var piedzīvot, taču nekad to nevarēs izskaidrot. Tās augstums, plašums un dziļums pārsniedz mūsu zināšanas. Ja mēs līdz pēdējam sakoncentrētos savā iztēlē, tad saskatītu tikai neskaidras kontūras no mīlestības, kura nav izskaidrojama, kura ir augsta kā debess, kura atstāja augstumus un nāca uz zemi, lai visu cilvēci apzīmogotu ar Dieva līdzību.
Tomēr dievišķo līdzjūtību mums ir dots saskatīt tik daudz, cik to spējam izmantot. Tas tad arī tiek atklāts necilajai un ierobežotajai dvēselei. Dieva līdzjūtību mēs sapratīsim atkarībā no tā, cik augstu vērtēsim Viņa upuri par mums. Ja Dieva Vārdu pētīsim sirds pazemībā, tad mūsu pētījumiem pavērsies varenā pestīšanas tēma. Uzlūkojot tā kļūs arvien spilgtāka, bet, kad tieksimies to satvert, tās augstums un dziļums kļūs arvien lielāks.
Mūsu dzīvei ir jābūt cieši saistītai ar Kristus dzīvi; mums pastāvīgi jāsmeļas tieši no Viņa, no dzīvās Maizes, kas nākusi no Debesīm, no mūžam svaigā avota, kas vienmēr piedāvā bagātību pārpilnību. Ja Kungu vienmēr turēsim savā priekšā, ja ļausim savām sirdīm sniegties Viņam pretī pateicībā un slavā, tad mūsu reliģiskajā dzīvē vienmēr būs svaigums. Mūsu lūgšanas pārvērtīsies par sarunām ar Dievu; mēs runāsim ar Dievu tā, it kā runātu ar draugu, bet Viņš mums atklās savus noslēpumus. Bieži mūs pārņems patīkama un līksma sajūta par Jēzus klātbūtni. Bieži mūsu sirdis degtin degs, kad Viņš tuvosies mums, lai sarunātos, tāpat kā bija sarunājies ar Ēnohu. Kad tas viss [130] kļūst par reālu kristieša piedzīvojumu, tad viņa dzīvē izpaužas vienkāršība, pazemība, laipnība, sirsnība, kas visiem, ar kuriem šis cilvēks nonāk saskarsmē, atklāj, ka viņš ir bijis kopā ar Jēzu un mācījies no Viņa.
