[185] Kad ap Kristu pulcējās “muitnieki un grēcinieki”, rabīni pauda nepatiku. “Šis pieņem grēciniekus,” viņi teica, “un ēd kopā ar tiem.”
Ar šo apsūdzību tie netieši liecināja, ka Kristum patika uzturēt kontaktus ar grēcīgajiem un morāli pagrimušajiem un ka Viņš neizjuta šo cilvēku ļaunumu. Rabīni bija vīlušies Jēzū. Kā varēja būt, ka Tas, kurš pretendēja uz tik cēlu raksturu, nepievienojās viņiem un nelietoja viņu mācīšanas metodes? Kāpēc Viņš bija tik vienkāršs, kāpēc veltīja uzmanību visām ļaužu šķirām? Rabīni domāja, ka tad, ja Jēzus būtu īsts pravietis, Viņš savu darbību saskaņotu ar tiem, bet pret muitniekiem un grēciniekiem izturētos ar vienaldzību, ko tie ir pelnījuši. Šie sabiedrības sargi nevarēja izturēt, ka Cilvēks, ar kuru viņi nepārtraukti strīdējās, bet kura dzīves šķīstums tiem iedvesa šausmas un tos apsūdzēja, — ka šis Cilvēks nepārprotami izrādīja simpātijas, satiekoties ar sabiedrības padibenēm. Rakstu mācītāji neatzina Viņa metodes. Tie sevi uzskatīja par izglītotiem, labi audzinātiem un sevišķi dievbijīgiem, bet Kristus atkailināja viņu egoismu.
[186] Rabīnus sadusmoja arī tas, ka tie ļaudis, kas pret viņiem izrādīja vienīgi nicinājumu un nekad nebija redzami sinagogās, pulcējās ap Jēzu un ar godbijīgu uzmanību klausījās Viņa vārdos. Rakstu mācītāji un farizeji jau Jēzus klātbūtni vien izjuta kā apsūdzību; kā gan muitnieki un grēcinieki varēja izjust vēlēšanos tuvoties Viņam?
Tie nezināja, ka notiekošā izskaidrojums meklējams tajos pašos vārdos, kurus viņi izteica kā izsmejošu apvainojumu: “Šis pieņem grēciniekus.” Dvēseles, kas nāca pie Jēzus, Viņa klātbūtnē juta, ka pat tām šeit ir glābiņš no grēka bedres. Farizeji šos cilvēkus spēja tikai izsmiet un nosodīt, taču Kristus tos apsveica kā Dieva bērnus, kas, lai arī stipri atsvešinājušies no Tēva mājām, Tēva sirdī nav aizmirsti. Viņu nožēlojamais stāvoklis un grēks tikai vēl vairāk padziļināja Jēzus līdzjūtību. Jo tālāk tie no Viņa bija aizklīduši, jo dedzīgākas bija Kristus ilgas un lielāks to atbrīvošanai pienestais upuris.
To visu Israēla skolotāji būtu varējuši mācīties no svētajiem Rakstu ruļļiem, ar kuru glabāšanu un izskaidrošanu tie lepojās. Vai Dāvids — jā, Dāvids, kurš bija kritis nāves grēkā, — vai viņš nebija rakstījis, ka ir aizmaldījies kā pazudusi avs un lūdzis, lai Kungs meklē savu kalpu? (Sk. Ps. 119:176 — KJV) Vai Dieva mīlestību pret grēcinieku nav atklājis Miha, sacīdams: “Kur ir tāds Dievs, kā Tu esi, kas piedod grēkus un neatmaksā savas tautas atlikušajiem viņu noziegumus, kas mūžīgi netur dusmas, jo Tev patīk žēlastība”? (Mih. 7:18)
