Šoreiz Kristus saviem klausītājiem neatgādināja Rakstus. Viņš izmantoja to, ko šie ļaudis paši bija pieredzējuši. Plašās plakankalnes austrumos no Jordānas bija bagātīgas lopu ganību vietas, taču šaurajās aizās un mežiem apaugušajos pakalnos mēdza noklīst [187] ne viena vien avs, ko gādīgs gans meklēja un atveda atpakaļ. Ap Jēzu sanākušo klausītāju vidū bija gani, kā arī tādi, kas ganāmpulkos bija ieguldījuši naudas līdzekļus, tāpēc visiem bija tuva Jēzus ilustrācija: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs?”
Dvēseles, kuras jūs nicināt, teica Jēzus, ir Dieva īpašums.
Radīšanas un pestīšanas nopelnā tās pieder Viņam, un Viņa acīs tām ir vērtība. Gans mīl savas avis, un tam nav miera, ja kaut vienas trūkst; līdzīgi, taču neizsakāmi stiprāk Dievs mīl katru pamestu dvēseli. Cilvēki var noliegt Viņa mīlestības esamību, tie var aiziet no Viņa un izvēlēties citu kungu, tomēr viņi pieder Dievam, un Dievs savējos ilgojas atgūt. Viņš saka: “Kā gans rūpējas par savu ganāmo pulku, tiklīdz kā dažas no viņa avīm atšķīrušās no pārējā bara, tā Es rūpēšos par savām avīm un centīšos tās dabūt atpakaļ no visām tām vietām, kur tās bija izklīdinātas apmākušās un tumšās dienās.” (Ec. 34:12)
Līdzībā gans izgāja meklēt vienu avi — tas ir vismazākais iespējamais skaits. Tāpat, ja būtu bijusi tikai viena pazudusi dvēsele, Kristus būtu miris arī par šo vienu.
Avs, kas noklīdusi no ganāmpulka, ir visbezpalīdzīgākā no visām dzīvajām būtnēm. Šī avs jāmeklē ganam, jo pati tā nespēj atrast ceļu atpakaļ. Tāpat ir ar dvēseli, kas aizgājusi no Dieva — tā ir tikpat bezpalīdzīga kā pazudusi avs, un, ja dievišķā mīlestība nebūtu nākusi to glābt, tā nekad neatrastu ceļu pie Dieva.
Gans, pamanījis, ka viena no viņa avīm trūkst, nenoraugās bezrūpībā uz drošībā atvesto pulku un nesaka: “Deviņdesmit deviņas avis man ir, bet iet un meklēt vienu klīstošo — tas prasīs pārāk daudz pūles. [188] Lai tā atgriežas, tad es atvēršu aploka vārtus un to ielaidīšu.” Nē, tiklīdz avs ir noklīdusi, ganu pārņem skumjas un raizes. Viņš vēl un vēlreiz pārskaita ganāmpulku. Pārliecinājies, ka viena avs pazudusi, gans nesnauž. Viņš atstāj deviņdesmit deviņas avis aplokā un iet meklēt vienu pazudušo. Jo tumšāka un vētraināka nakts un jo bīstamāks ceļš, jo vairāk gans nobažījies un jo dedzīgāk viņš meklē. Viņš pieliek visas pūles, lai atrastu šo vienu pazudušo avi.
Kāds atvieglojums ganu pārņem, tālumā izdzirdot tās pirmos, vājos brēcienus! Sekodams skaņai, viņš kāpj visstāvākajās klintīs, viņš iet gar pašu kraujas malu, riskēdams ar savu dzīvību. Tā viņš meklē, bet brēcieni kļūst aizvien vājāki, kas liek domāt, ka avs teju teju mirs. Beidzot viņa pūles tomēr ir atmaksājušās; tas, kas bija pazudis, nu ir atrasts. Gans savu avi nerāj, ka tā viņam sagādājusi tik daudz nepatikšanu. Viņš to nedzen ar pātagu. Viņš to pat nemēģina vest mājup. Ar prieku gans liek šo drebošo būtni sev uz pleciem, bet, ja tā ir sasitusies un ievainota, tad viņš to paņem rokās un cieši piespiež pie krūtīm, lai viņa paša sirds siltums dotu tai dzīvinošo spēku. Juzdamies pateicīgs, ka meklējumi nav bijuši veltīgi, viņš to atnes atpakaļ aplokā.
Paldies Dievam, ka Viņš mūsu iztēlei nav sniedzis ainu, kurā skumjš gans atgriežas bez avs. Līdzība nerunā par zaudējumu, bet gan par veiksmīgu atgūšanu un prieku, ko tā sagādā. Šeit ir dievišķā garantija tam, ka it neviena avs, kas nomaldījusies no Dieva ganāmpulka, nav palikusi nepamanīta, neviena nav pamesta nelaimē. Katrs, kurš ļaus Kristum sevi atpirkt, tiks izglābts no pagrimuma bedres un grēka ērkšķiem.
Saņemies, noskumusī dvēsele, kaut arī tu esi darījusi ļaunu! Nedomā, ka Dievs varbūt piedos [189] tavus pārkāpumus un ļaus tev Viņam tuvoties. Pirmo soli Dievs jau ir spēris. Kad tu pret Viņu biji sacēlies, Viņš izgāja tevi meklēt. Ar savu laipno gana sirdi Dievs atstāja deviņdesmit deviņas avis un gāja tuksnesī, lai atrastu pazudušo. Tavu sasisto un ievainoto dvēseli, kas drīz vien varēja iet bojā, Viņš apskauj mīlestības rokām un nes uz drošo aploku.
Jūdi mācīja, ka grēciniekam vispirms ir jāatgriežas, un tikai tad Dievs pret viņu izrādīs mīlestību. Viņu skatījumā grēku nožēla un atgriešanās ir darbs, ar kuru cilvēki nopelna Debesu labvēlību. Šī doma bija tā, kas farizejiem pārsteigumā un dusmās lika iesaukties: “Šis pieņem grēciniekus!” Pēc viņu izpratnes Jēzum nevajadzēja nevienu laist sev tuvumā, izņemot tos, kas ir atgriezušies. Taču līdzībā par pazudušo avi Kristus māca, ka pestīšana nav iegūstama, mums meklējot Dievu, bet gan, Dievam meklējot mūs. “Nav neviena, kas saprot, neviena, kas meklē Dievu. Visi ir novirzījušies.” (Rom. 3:11,12) Nevis mēs atgriežamies, lai Dievs mūs mīlētu, bet gan Dievs atklāj savu mīlestību, lai mēs atgrieztos.
Kad noklīdusī avs beidzot ir atnesta mājās, gana pateicība izpaužas skaistās un priecīgās dziesmās. Viņš sasauc savus draugus un kaimiņus, sacīdams: “Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis.” Kad neceļos aizgājušo cilvēku atrod lielais avju Gans, Debesis un zeme apvienojas pateicībā un priekā.
“Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks Debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga.”
Farizeji, teica Kristus, jūs iedomājaties, ka esat Debesu mīluļi. Jums šķiet, ka savā taisnībā esat droši. Tad ziniet: ja jums [190] nav vajadzīga atgriešanās, tad Mana misija nav domāta jums. Šīs nabaga dvēseles, kas izjūt savu trūkumu un grēcīgumu, ir tieši tās, kuras glābt Es esmu nācis. Debesu eņģeļi ir ieinteresēti šajos pazudušajos, kurus jūs nicināt. Jūs sūdzaties un ņirgājaties, kad kāda no šīm dvēselēm pievienojas Man, bet ziniet, ka eņģeļi līksmojas, un viņu pagalmos skan uzvaras dziesma.
Rabīnu starpā bija izplatīts teiciens, ka Debesis līksmojas tad, kad tas, kurš grēkojis pret Dievu, ir iznīcināts; taču Jēzus mācīja, ka iznīcināšanas darbs Dievam ir “savāds” darbs. Debesis priecājas tad, ja Dieva radītajās dvēselēs atjaunojas Viņa līdzība.
Ja kāds savos grēkos ir aizgājis tālu, bet vēlas atgriezties, tad viņš tiek kritizēts, un pret viņu izturas ar neuzticību. Daži šaubās, vai viņa atgriešanās maz ir patiesa, citi sačukstas: “Viņš nav stabils; es neticu, ka viņš noturēsies.” Šādi cilvēki dara nevis Dieva, bet sātana, brāļu apsūdzētāja, darbu. Ar viņu kritiku ļaunais cer šo dvēseli izbiedēt un vest vēl tālāk projām no cerības un Dieva. Nožēlojošs grēcinieks lai domā par līksmošanos, kas Debesīs valda vienas pazudušas dvēseles atgriešanās dēļ. Lai viņš atdusas Dieva mīlestībā un nekādā gadījumā nezaudē drosmi farizeju zobgalības un aizdomu dēļ.
Kristus līdzību rabīni saprata tik tālu, cik tā attiecas uz muitniekiem un grēciniekiem, tomēr tai ir arī plašāka nozīme. Ar pazudušo avi Kristus simboliski attēlo ne tikai vienu atsevišķu grēcinieku, bet arī vienu pasauli, kas ir atstājusi ticību un ir grēka izpostīta. Plašajā valstībā, ko pārvalda Dievs, šī pasaule ir tikai niecīga daļiņa, tomēr šī mazā kritusī pasaule — viena pazudusī avs — Viņa acīs ir vērtīgāka nekā tās deviņdesmit deviņas, kas nav aizklīdušas no aploka. Kristus, šis Debesu pagalmos iemīļotais Vadonis, [191] atstāja savu augsto stāvokli un godību, kas Viņam bija pie Tēva, lai glābtu vienu pazudušu pasauli. Tā Viņš atstāja bezgrēcīgās pasaules augstībā — šīs deviņdesmit deviņas, kas Viņu mīl — un nāca uz šo zemi, lai tiktu “ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts”. (Jes. 53:5) Līdz ar savu Dēlu Dievs ir atdevis pats sevi, lai pēc tam varētu priecāties par pazudušās avs atgūšanu.
“Redziet, kādu mīlestību Tēvs mums ir parādījis, ka tiekam saukti Dieva bērni.” (1. Jāņa 3:1) Bet Kristus saka: “Tāpat kā Tu Mani esi sūtījis pasaulē, arī Es viņus esmu sūtījis pasaulē” (Jāņa 17:18), lai tie piepildītu “to, kas vēl trūkst no Kristus ciešanām, savā miesā par labu draudzei, kas ir Viņa miesa” (Kol. 1:24). Katra dvēsele, ko Kristus darījis brīvu, ir aicināta strādāt Viņa vārdā, glābjot pazudušos. Israēlā šis darbs tika atstāts novārtā. Vai šodien to neatstāj novārtā tie, kas sevi sauc par Kristus sekotājiem?
Cik daudz aizklīdušos tu, lasītāj, esi meklējis un atvedis atpakaļ aplokā? Vai novērsdamies no tiem, kuri tev šķiet bezcerīgi un ir nepatīkami, tu aptver, ka ar to tu pamet dvēseles, kuras meklē Kristus? Iespējams, ka tieši tajā brīdī, kad tu no viņiem novērsies, tava līdzjūtība tiem ir vajadzīga visvairāk. Katrā sapulcē un dievkalpojumā ir dvēseles, kas ilgojas pēc miera un atdusas. Var izskatīties, ka šie cilvēki dzīvo bezrūpīgu dzīvi, taču viņi nav nejūtīgi pret Svētā Gara ietekmi. Daudzi no tiem varētu tikt mantoti Kristum.
Ja pazudusī avs netiek atvesta atpakaļ aplokā, tad tā klīst, kamēr aiziet bojā. Daudzas dvēseles tiek pazudinātas, jo pietrūkst mīlestībā izstieptas rokas. Šie nomaldījušies var likties skarbi un strauji, taču, ja viņiem būtu bijušas tādas izdevības kā citiem, tie būtu parādījuši daudz vairāk dvēseles cēluma un lielākas dotības. [192] Eņģeļi jūt līdzi šiem klīstošajiem. Eņģeļi raud, bet cilvēku acis ir sausas un sirdis aizslēgtas iejūtībai.
Ak, kā kārdinātajiem un maldos dzīvojošajiem pietrūkst dziļas, dvēseli skarošas līdzjūtības! Ak, kaut vairāk būtu Kristus gara un mazāk, daudz, daudz mazāk pašlabuma meklēšanas!
Farizeji Kristus līdzību uztvēra kā pārmetumu. Jēzus nepieņēma šo vīru kritiku par savu darbu, bet nosodīja viņus par to, ka tie ir izturējušies nevērīgi pret muitniekiem un grēciniekiem. Kristus to nedarīja klaji, lai neaizslēgtu farizeju sirdis pret sevi; tomēr šis ainojums viņiem atklāja darbu, ko no tiem prasa Dievs un kuru tie nav darījuši. Ja šie Israēla vadoņi būtu bijuši patiesi gani, tad tie arī būtu padarījuši gana darbu. Tad tie būtu parādījuši Kristus žēlsirdību un mīlestību un būtu pievienojušies Kristum Viņa misijā. Atteikšanās to darīt pierāda, ka viņu pretenzijas uz dievbijību ir nepamatotas. Tā daudzi noraidīja Kristus apsūdzību; tomēr dažus Viņa vārdi pārliecināja. Pēc Kristus pacelšanās Debesīs pār šiem cilvēkiem nāca Svētais Gars, un tie pievienojās Viņa mācekļiem darbā, ko ieskicē līdzība par pazudušo avi.
