Īpašās Gara dāvanas nav vienīgie talanti, par kuriem runā līdzība. Šeit ietvertas visas dāvanas un spējas, vai tās būtu jau esošās vai iegūtās, iedzimtās vai garīgās. Tas viss ir jāizmanto, kalpojot Kristum. Kļūstot par Kristus mācekļiem, mēs sevi nododam Viņam līdz ar visu, kas mēs esam un kas mums ir. Šīs dāvanas Viņš atdod mūsu rokās šķīstītas un cēlas, lai tās varētu lietot Viņam par godu un par svētību citiem cilvēkiem.
Katram cilvēkam Dievs ir devis “pēc viņa spējām”. Talanti netiek sadalīti, kā pagadās. Tas, kurš zinās, kā likt lietā piecus talantus, saņem piecus. Tas, kurš prot pavairot tikai divus, saņem divus. Tas, kurš spēj saprātīgi izmantot vienu, saņem vienu. Nevienam nevajadzētu skumt par to, ka viņš nav saņēmis vairāk dāvanu, jo Tas, kurš cilvēkiem piešķir dāvanas, vienādi tiek pagodināts kā ar lieliem, tā ar maziem talantiem. Tam, kura rīcībā tika nodoti pieci talanti, ir jāatdod piecu talantu peļņa, tam, kuram tikai viens talants — viena talanta peļņa. Dievs no cilvēka prasa atdevi “pēc tā, kas cilvēkam ir, un ne pēc tā, kā viņam nav”. (2. Kor. 8:12 — KJV)
[329] “Tas, kas bija dabūjis piecus talantus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.”
Ja arī talantu nav daudz, tie ir jāizmanto. Jautājums, kas mūs visvairāk nodarbina, ir nevis: “Cik daudz es esmu saņēmis?” bet gan: “Ko lai daru ar to, kas man ir?” Visu spēju attīstīšana ir pirmais pienākums, par ko mums jāatbild Dievam un cilvēkiem. Tas, kurš ik dienas nepieaug savās spējās un lietderībā, neīsteno dzīves mērķi. [330] Apliecinot savu ticību Kristum, mēs apņemamies kļūt par savam Meistaram derīgiem darbiniekiem; visas spējas mums ir jāizkopj līdz visaugstākajai pilnības pakāpei, lai mēs varētu sniegt vislielāko iespējamo labumu, kādu no mums var gaidīt.
Kungam ir darāms liels darbs, un nākamajā dzīvē visvairāk Viņš nodos to rokās, kas šajā dzīvē veic visuzticīgāko un labprātīgāko kalpošanu. Kungs izvēlas sev darbiniekus, un saskaņā ar savas rīcības plānu Viņš tos pārbauda katru dienu atšķirīgos apstākļos. Par saviem darbiniekiem Dievs izvēlas cilvēkus, kas parāda patiesus centienus īstenot Viņa plānu. Taču Viņš tos izmanto ne tādēļ, ka tie būtu pilnīgi, bet tādēļ, ka savienībā ar Viņu tie var šo pilnību iegūt.
Dievs pieņem tikai tos, kas ir nolēmuši sasniegt augstus mērķus. Katram cilvēkam, kas sadarbojas ar Kungu, Viņš liek darīt visu iespējamo. No visiem tiek prasīta morālā pilnība. Nekādā gadījumā mums nevajadzētu pazemināt taisnības standartu, lai pielāgotu to mantotām vai izkoptām ļaunām tieksmēm. Mums jāsaprot, ka rakstura nepilnība ir grēks. Kā pilnīgs, harmonisks veselums visas labās rakstura īpašības piemīt Dievam, un katram, kas Kristu pieņem par savu Pestītāju, ir priekšrocība tās iemantot.
Tiem, kuri vēlas būt Dieva darbabiedri, ir jātiecas pēc savu fizisko un prāta spēju pilnveidošanas. Īsta izglītība ir fizisko, prāta un morālo spēku sagatavošana katra pienākuma izpildīšanai; tā ir ķermeņa, prāta un dvēseles vingrināšana dievišķajai kalpošanai.
No ikviena kristieša tiek prasīta izveicības un spēju pieaugsme katrā nozarē. Ar savām asinīm un ciešanām Kristus ir samaksājis mūsu algu, lai nodrošinātu [331] mūsu labprātīgo kalpošanu. Viņš nāca uz šo pasauli, lai sniegtu piemēru, kā un ar kādu garu mums būtu jāstrādā. Dievs vēlas, lai mēs meklējam, kā labāk sekmēt Viņa darbu un pagodināt pasaulē Viņa vārdu, kurš vainagojas ar godu, ar vislielāko mīlestību un pašaizliedzību; Viņš ir Tēvs, kurš tik ļoti “pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību”. (Jāņa 3:16)
Taču Kristus mums nav solījis, ka iegūt rakstura pilnību būtu viegli. Cēlu un vispusīgu raksturu nav iespējams saņemt mantojumā. Tas mums nerodas arī nejauši. Cēls raksturs ir iegūstams ar individuālām pūlēm un pateicoties Kristus nopelniem un žēlastībai. Dievs dod talantus, prāta spējas, bet mēs veidojam raksturu. Raksturs veidojas grūtās un asās cīņās ar sevi. Cīņa pēc cīņas ir jāizcīna pret savām mantotajām tieksmēm. Mēs būsim spiesti sevi stingri pārbaudīt un neļaut nevienai nevēlamai īpašībai palikt neizlabotai.
Lai neviens nesaka: “Es nekā nevaru izmainīt savus rakstura trūkumus.” Ja tu nonāksi pie šāda secinājuma, tad tiešām neiegūsi mūžīgo dzīvību. Nespējas iemesls ir tavā paša gribā. Ja tu negribi, tad tu nevari uzvarēt. Īstās grūtības rodas no nesvētotas sirds pagrimuma un nevēlēšanās pakļaut sevi Dieva vadībai.
Daudzi, kurus Dievs ir apveltījis ar spējām darīt teicamu darbu, paveic ļoti maz, jo tie maz cenšas. Tūkstošiem cilvēku savu dzīvi nodzīvo tā, it kā viņiem nebūtu konkrēta mērķa, kura dēļ dzīvot, un standarta, ko sasniegt. Tādi saņems saviem darbiem atbilstošu algu.
Atceries, ka tu nekad nesasniegsi augstāku mērķi, kā pats esi nospraudis. Tāpēc spraud augstus mērķus un soli pa solim kāp līdz galam pa attīstības kāpnēm, kaut arī tas prasītu sāpīgu piepūli, pašaizliedzību un upuri. [332] Nekas lai tevi neaizkavē. Ne ap vienu cilvēku liktenis savus pavedienus nav saaudis tik cieši, ka tam būtu jāpaliek savā bezpalīdzībā un neziņā. Apgrūtinošiem apstākļiem jārada stingra apņēmība tos pārvarēt. Vienas barjeras sagraušana dos lielākas spējas un drosmi iet uz priekšu. Ar noteiktību tiecies īstajā virzienā, tad apstākļi būs tavi palīgi, nevis kavēkļi.
Lai pagodinātu Kungu, neatlaidīgi cīnies par visa labā attīstīšanu raksturā. Katrā rakstura veidošanas fāzē tev ir jāiepriecina Dievs. To tu spēj, jo arī Ēnohs darīja Dieva prātu, kaut arī dzīvoja lielas izvirtības laikmetā. Tādi ēnohi ir arī mūsdienās.
Stāvi kā Daniēls, šis uzticīgais valstsvīrs, kuru nekāds kārdinājums nespēja salauzt. Nepievil To, kurš tik ļoti tevi ir mīlējis, ka atdevis savu dzīvību, lai dzēstu tavu grēku parādu. Viņš saka: “Bez Manis jūs nenieka nespējat darīt.” (Jāņa 15:5) Atceries to! Kad esi izdarījis kļūdas, tu noteikti gūsi uzvaru, ja tās saredzēsi un uzskatīsi par brīdinājuma signāliem. Šādi tu sakāvi pārvērtīsi uzvarā, likdams vilties ienaidniekam un pagodinādams savu Pestītāju.
Raksturs, kas veidots pēc dievišķās līdzības, ir vienīgā manta, ko mēs varam paņemt līdzi no šīs pasaules uz nākamo. Tie, kuri šajā pasaulē mācās no Kristus, visus dievišķos ieguvumus paņems līdzi uz Debesu mājokļiem. Arī Debesīs mums būs pastāvīgi jāpilnveidojas. Cik svarīga tāpēc ir rakstura attīstīšana šajā dzīvē!
Debesu būtnes strādās kopā ar cilvēku, kas ticībā apņēmies sasniegt tādu rakstura pilnību, kura izpaužas pilnīgos darbos. Ikvienam, kas iesaistās šajā darbā, Kristus saka: “Es esmu pie tavas labās rokas un esmu gatavs palīdzēt.”
[333] Kad cilvēka griba sadarbojas ar Dieva gribu, tā spēj visu. Viss, kas pēc Viņa pavēles jādara, ir paveicams Viņa spēkā. Visi Viņa norādījumi reizē arī sekmē to izpildīšanu.
