Talanti, ko Kristus uztic savai draudzei, it īpaši simbolizē Svētā Gara piešķirtās dāvanas un svētības. “Citam Gars dod gudrības runu, citam atziņas runu, tas pats Gars. Citam dota ticība tai pašā Garā; citam dāvanas dziedināt tai pašā vienā Garā; citam spēki brīnumus darīt, citam dāvanas runāt pravieša spēkā, citam garu pazīšana, citam dažādas mēles un citam mēļu tulkošana. Visu to padara viens un tas pats Gars, piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams.” (1. Kor. 12:8–11) Visi cilvēki nesaņem vienas un tās pašas Gara dāvanas, taču katram Kunga kalpam ir apsolīta kāda no tām.
Pirms Kristus atstāja savus mācekļus, “Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto Garu!” “ (Jāņa 20:22) Vēl Viņš sacīja: “Redzi, Es jums sūtu sava Tēva apsolījumu.” (Lūk. 24:49) Taču visā pilnībā šī dāvana tika saņemta ne ātrāk kā pēc Kristus pacelšanās Debesīs. Svētā Gara izliešanās nenotika, kamēr mācekļi ticībā un ar lūgšanām nebija sevi nodevuši Viņa darbam. Tad Debesu “manta” īpašā veidā tika nodota Kristus sekotājiem. “Uzkāpis augstumā, Viņš, saņēmis gūstekņus, devis dāvanas cilvēkiem.” (Ef. 4:8) “Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis,” jo Gars rīkojas, “piešķirdams katram savu tiesu, kā gribēdams”. (Ef. 4:7; 1. Kor. 12:11) Ja esam Kristū, tad šīs dāvanas mums jau pieder, taču to faktiskā esamība ir atkarīga no tā, vai mēs pieņemam Dieva Garu.
[328] Gara apsolījums netiek pienācīgi novērtēts. Tā piepildījums netiek īsti izprasts. Gara klātbūtnes trūkums ir tas, kas Evaņģēlija kalpošanu padara tik bezspēcīgu. Cilvēkiem var būt izglītība, talanti, runas māksla, visas mantotās un izkoptās spējas, taču bez Dieva Gara klātbūtnes neviena sirds netiks aizsniegta un neviens grēcinieks netiks mantots Kristum. Un otrādi — ja ļaudis ir vienoti ar Kristu, ja tiem pieder Gara dāvanas, tad vistrūcīgākajiem un neizglītotākajiem mācekļiem būs spēks, kas uzrunās sirdis. Tādus Dievs padara par visspēcīgākās ietekmes kanāliem pasaulē.
