Runas spējas ir talants, ko vajadzētu rūpīgi izkopt. No visām dāvanām, kuras esam saņēmuši no Dieva, neviena nevar nest tik daudz svētību kā šī. Ar balsi mēs pārliecinām un pierunājam, ar to mēs pienesam lūgšanas un slavu Dievam, kā arī stāstām citiem par Pestītāja mīlestību. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai tā būtu ievingrināta un visietekmīgākajā veidā kalpotu labajam.
Pret balss kultūru un tās pareizu lietošanu nevērīgi izturas pat inteliģenti cilvēki un tie, kas aktīvi darbojas kristietībā. Daudzi lasa vai runā tik klusi vai tik strauji, ka tos grūti saprast. Dažiem ir neskaidra, nesaprotama dikcija; citi runā augstos toņos, veidodami griezīgas un spalgas skaņas, kas ir nepatīkamas klausītājiem. Teksti, dziesmu vārdi, ziņojumi un citi lasījumi publikai dažkārt tiek pasniegti tā, ka tos nevar saprast un bieži vien to spēks un ietekme tiek iznīcināti.
Tas ir trūkums, kuru var un vajag novērst. Šajā ziņā norādījumus dod arī Bībele. Par levītiem, kuri Ezras dienās lasīja ļaudīm priekšā Rakstus, ir teikts: “Un viņi lasīja no tās grāmatas, Dieva bauslības, skaidrā valodā; un viņi deva paskaidrojumus tā, ka lasīto visi varēja saprast.” (Neh. 8:8)
Neatlaidīgas piepūles rezultātā visi var iegūt prasmi saprotami lasīt un runāt pilnskanīgā balsī — [336] skaidri un iespaidīgi. Tā mēs varam ievērojami paaugstināt savu veikumu Kristus darbā.
Katrs kristietis ir aicināts iepazīstināt citus ar neizdibināmajām Kristus bagātībām; tāpēc tam ir jātiecas pēc runas veida pilnības. Dieva Vārds viņam būtu jāpasniedz tā, ka klausītāji iegūst pārliecību par tā vērtību. Dievs negrib, lai darbinieki, kas ir Viņa kanāli būtu neveikli. Viņš nevēlas, lai cilvēks samazinātu vai pavājinātu Debesu straumes, kas caur viņu ieplūst pasaulē.
Mums jāraugās uz Jēzu, šo pilnības piemēru; mums jālūdz pēc Svētā Gara palīdzības un Viņa spēkā katru ķermeņa daļu jācenšas ievingrināt pilnvērtīgam darbam.
It īpaši tas attiecas uz tiem, kas ir aicināti kalpot publikas priekšā. Katram mācītājam un katram skolotājam vajadzētu atcerēties, ka viņš cilvēkiem pasniedz vēsti, kurai ir nozīme mūžībā. Izsacītā patiesība viņu tiesās lielajā galīgo norēķinu dienā. Dažas dvēseles vēsti pieņems vai noraidīs atkarībā no tās pasniegšanas veida. Tāpēc vārds lai tiek pasniegts tā, ka tas uzrunā saprātu un iespaido sirdi. Tam jātiek izteiktam lēni, skaidri un svinīgi, taču arī ar dedzību, kādu prasa vēsts svarīgums.
Laba runas kultūra un tās spēju pielietošana atstāj iespaidu uz katru kristiešu darba sfēru — tā ienāk mājas dzīvē un visās mūsu saskarsmēs citam ar citu. Mums jāpierod runāt patīkamā balsī, lietot tīru, pareizu valodu un vārdus, kas ir laipni un pieklājīgi. Jauki, laipni vārdi ir kā rasa un spirdzinoša valgme dvēselei. Par Kristu Raksti saka, ka Viņa “lūpas ir laipnības un mīlības pilnas,” un “ar savu uzrunu” Viņš prot “stiprināt nogurušos”. (Ps. 45:3; Jes. 50:4) Kungs mudina arī mūs: “Jūsu runa lai aizvien ir tīkama” (Kol. 4:6), lai tā “nes svētību klausītājiem”. (Ef. 4:29)
[337] Cenšoties aizrādīt citiem vai pārveidot tos, mums jābūt uzmanīgiem savos vārdos. Tie var kļūt gan par “dzīvības smaržu uz dzīvību”, gan par “nāves smaržu uz nāvi”. Norādīdami uz vainu vai dodami padomu, daudzi runā asi un skarbi, lietodami vārdus, kas nav piemēroti ievainotas dvēseles dziedināšanai. Šādi nepārdomāti izteicieni kaitina, un tā tie, kuri bija darījuši kļūdas, tiek mudināti sacelties. Visiem, kuri vēlas aizstāvēt patiesības principus, ir jāsaņem Debesu mīlestības svētījošā eļļa. Jebkurā gadījumā rājiens ir jāizsaka mīlestībā. Tad mūsu vārdi pārveidos, bet nevis izvedīs no pacietības. Kristus stiprinās un ietekmēs ar sava Svētā Gara starpniecību. Tas ir Viņa darbs.
Nevajadzētu izteikt nevienu nepārdomātu vārdu. Ļaunām valodām, vieglprātīgām runām, dusmu uzplūdiem vai amorāliem pamudinājumiem nevajadzētu nākt pār kristieša lūpām. Apustulis Pāvils, Svētā Gara iedvesmots, rakstīja: “No jūsu mutes lai nenāk neviens nekrietns vārds.” (Ef. 4:29) Frāze “nekrietns vārds” neattiecas uz atsevišķiem vārdiem vien. Tā nozīmē jebkuru izteicienu, kas ir pretrunā ar svētajiem principiem un šķīstu, neaptraipītu reliģiju. Tā ietver netīrus mājienus un slepenus, netiešus pamudinājumus uz ļaunu. Ja tam tūlīt nepretojas, tas ieved lielā grēkā.
Katrai ģimenei un katram kristietim ir pienākums aizšķērsot ceļu izvirtušai valodai. Atrodoties tādā sabiedrībā, kas pavada laiku muļķīgās sarunās, mūsu pienākums ir mainīt šo sarunu tematu, ja vien tas iespējams. Ar Dieva žēlastības palīdzību mums vajadzētu izteikt kādus vārdus vai iesākt tematu, kas sarunu varētu ievirzīt mērķtiecīgā gultnē.
Vecāku pienākums ir ieaudzināt saviem bērniem pareizus runas ieradumus. Vislabākā šīs kultūras skola ir mājas dzīve. Jau no pirmajiem gadiem bērniem vajadzētu mācīt ar cieņu un mīlestību runāt gan ar vecākiem, gan citam ar citu. Tiem jāmāca, ka pār viņu lūpām jāizskan vienīgi [338] sirsnīgiem, patiesības pilniem un šķīstiem vārdiem. Vecākiem pašiem ik dienas vajadzētu būt Kristus skolas audzēkņiem. Tad ar norādījumiem un savu piemēru tie varēs bērniem iemācīt būt “veselīgos vārdos nevainojamiem”. (Tit. 2:8) is ir viens no viņu lielākajiem un atbildīgākajiem pienākumiem.
Kā Kristus sekotājiem mums vajadzētu lietot tādus vārdus, ar kuriem kristīgajā dzīvē mēs cits citu varam atbalstīt un iedrošināt. Daudz vairāk mums vajadzētu runāt par dzīves patīkamajām lappusēm. Mums vajadzētu runāt par Dieva iejūtību un laipno izturēšanos, par Pestītāja neatkārtojamajiem mīlestības dziļumiem. Mūsu vārdiem vajadzētu būt slavas un pateicības vārdiem. Ja prāts un sirds ir Dieva mīlestības pilni, tad tas atklāsies arī sarunās. Tad nebūs grūti dot citiem to, kas ir ienācis mūsu pašu garīgajā dzīvē. Lielās un nozīmīgās domas, cēlās vēlmes, skaidrā patiesības izpratne, nesavtīgie mērķi un ilgas pēc dievbijības un svētuma nesīs augļus, kuri atklās, cik bagāta ir sirds. Ja valoda šādi atklās Pestītāju, tad tai būs vara mantot Viņam dvēseles.
Mums būtu jāstāsta par Kristu tiem, kas Viņu nepazīst. Mums vajadzētu darīt tā, kā darīja Kristus. Lai kur arī Viņš atradās — sinagogā, ceļmalā, laivā, kas nedaudz atstumta no krasta, svētku mielastā pie kāda farizeja vai muitnieka — visur Viņš cilvēkiem stāstīja par dzīves augstākajām un cēlākajām lietām. Dabas parādības un ikdienas dzīves notikumus Viņš sasaistīja ar patiesības vārdiem. Jēzus pievilka savu klausītāju sirdis, jo Viņš bija dziedinājis viņu slimos, mierinājis viņu noskumušos, ņēmis rokās viņu bērnus un svētījis tos. Kad Viņš atvēra muti, lai runātu, ļaužu uzmanība tūdaļ pievērsās Viņam, un katrs vārds kādai dvēselei bija “dzīvības smarža uz dzīvību”.
[339] Tā tam vajadzētu būt arī ar mums. Lai kur arī mēs neatrastos, mums vajadzētu meklēt izdevību stāstīt citiem par Pestītāju. Ja sekosim Kristus piemēram un darīsim labu, tad sirdis būs atvērtas pret mums tāpat, kā tās bija atvērtas pret Viņu. Nevis pēkšņi un bez ievada, bet ar dievišķajā mīlestībā dzimušu takta izjūtu mēs varam pastāstīt par To, kurš “izceļas starp tūkstošiem” un kurš “visā savā būtībā ir ārkārtīgi pievilcīgs”. (Augstā dz.. 5:10,16) Šis darbs ir vislielākais un nozīmīgākais no visiem darbiem, kuros mēs varam izmantot savu runas talantu. Tas mums ir dots tādēļ, lai mēs varētu atklāt Kristu kā grēkus piedodošu Pestītāju.
