Kristus dzīve bija neierobežota ietekme, kas aizvien vērsās plašumā, ietekme, kas Viņu savienoja ar Dievu un visu cilvēci. Ar Kristus starpniecību Dievs cilvēkam ir piešķīris ietekmes spējas, kas tam vairs neļauj dzīvot tikai sev. Ikviens no mums ir saistīts ar citiem cilvēkiem, ar šo daļu no Dieva lielā veseluma, un mums ir savstarpēji pienākumi citam pret citu. Neviens nevar būt neatkarīgs no saviem tuvākajiem, jo jebkura cilvēka labklājība iespaido citus. Dievs vēlas, lai katrs justos vajadzīgs citu labklājības veicināšanai un censtos vairot viņu laimi.
Katru dvēseli apņem tai raksturīga gaisotne; tā var būt gaisotne, kas uzlādēta ar dzīvinošo ticības spēku, drosmi un cerību; tā var būt mīlestības smaržas saldināta. Tā var būt arī smaga un drūma neapmierinātības un egoisma radītās nomāktības dēļ vai indīga kāda lolota grēka nāvi nesošās vainas dēļ. Gaisotne, kas ir ap mums, atstāj apzinātu vai neapzinātu ietekmi uz katru cilvēku, ar ko mēs nonākam saskarsmē.
Tā ir atbildība, no kuras mēs nevaram izvairīties. Mūsu vārdiem, rīcībai, apģērbam, tam, kā mēs izturamies, un pat mūsu sejas izteiksmei ir sava ietekme. [340] No ietekmes ir atkarīgs labs vai slikts iznākums, turklāt tik ļoti lielā mērā, ka neviens to nespēj iedomāties. Katrs šādā veidā tālāk nodots impulss ir sēkla, kas nes savus augļus. Tas ir loceklis garajā cilvēku piedzīvojumu ķēdē, kura sniedzas neiedomājami tālu. Ja ar savu piemēru mēs palīdzam citiem attīstīt labos principus, tad ar to mēs tiem dodam spēku darīt labu. Viņi savukārt šo pašu ietekmi vērš pret citiem, bet tie — vēl pret citiem. Tā no mūsu neapzinātās ietekmes svētības var saņemt tūkstoši.
Iemet akmentiņu ezerā, un radīsies vilnis, tad cits, vēl cits; bet, tiem vairojoties, aplis paplašinās, līdz tas sasniedz krastu. Līdzīgi ir arī ar mūsu ietekmi. Tā iespaido citus uz svētību vai lāstu vairāk nekā mēs apzināmies vai spējam kontrolēt.
Raksturs ir spēks. Patiesības cauraustas, nesavtīgas un dievbijīgas dzīves klusā liecība nes sev līdzi gandrīz nepārvaramu ietekmi. Savā raksturā atklājot Kristus raksturu, mēs ar Viņu sadarbojamies dvēseļu glābšanas darbā. Sadarboties ar Kristu mēs varam tikai tad, ja savā dzīvē atklājam Viņa raksturu. Jo lielāka ir mūsu ietekmes sfēra, jo vairāk laba varam padarīt. Kad tie, kuri apliecina, ka kalpo Dievam, sekos Kristus piemēram, savā ikdienas dzīvē īstenodami bauslības principus, kad katrs darbs liecinās, ka tie Dievu mīl pāri visam un savus tuvākos kā sevi pašus, tad draudzei būs spēks iekustināt pasauli.
Taču nekad nevajadzētu aizmirst, ka ietekmei var būt ne mazāks spēks darīt ļaunu. Šausmīgi ir zaudēt savu dvēseli, taču vēl šausmīgāk ir būt par iemeslu citu dvēseļu pazušanai. Ir baismi iedomāties, ka mūsu ietekme varētu būt “nāves smarža uz nāvi”, un tomēr tas ir iespējams. Daudzi apgalvo, ka tie sakrāj ar Kristu, bet viņi izkaisa. Tāpēc arī draudze ir tik vāja. Daudzi ar vieglu sirdi [341] kritizē un nosoda citus. Ļaujot vaļu aizdomām, skaudībai un neapmierinātībai, tie nodod sevi par ieročiem sātanam. Pirms viņi ir apjautuši, ko dara, ienaidnieks ar viņu starpniecību savu nodomu jau ir īstenojis. Ir atstāts ļaunuma iespaids, tiek mesta ēna, un sātana bultas ir trāpījušas mērķī. Neuzticība, neticība un acīmredzama bezdievība ir pārņēmusi tos, kuri būtu varējuši pieņemt Kristu. Tajā pašā laikā sātana kalpi ar apmierinājumu noraugās uz tiem, kurus viņiem ir izdevies padarīt skeptiskus un kuri tagad ir nocietinājušies pret pamācībām un aicinājumiem. Viņi sev glaimo, iedomādamies, ka salīdzinājumā ar šīm dvēselēm ir tikumīgi un taisni. Viņi neaptver, ka šie nelaimīgie rakstura “vraki” ir viņu pašu neapvaldīto mēļu un dumpīgo siržu darbs. Viņu ietekmes dēļ šie kārdinātie ir krituši.
Formālo kristiešu vieglprātība, ļaušanās egoismam un bezrūpīgai vienaldzībai ir daudzu dvēseļu novēršana no dzīvības ceļa. Ir daudz tādu, kas Dieva tiesā baidīsies ieraudzīt savas ietekmes rezultātus.
Šīs spējas pareizi izmantot mēs varam vienīgi Dieva žēlastībā. Mūsos pašos nav nekā laba, ar ko uz labu varētu ietekmēt citus. Ja apzināmies savu bezpalīdzību un vajadzību pēc dievišķā spēka, tad mēs neuzticēsimies sev. Mēs nezinām, kāda nozīme būs dienai, stundai un pat vienam mirklim, tāpēc nekad nevajadzētu uzsākt dienu, neuzticot savus ceļus Debesu Tēvam. Viņa eņģeļi ir iecelti par mūsu sargiem, un, ja mēs paliksim viņu apsardzībā, tad jebkurā briesmu brīdī tie būs pie mūsu labās rokas. Brīžos, kad neapzināmies, ka mums draud briesmas atstāt uz citiem sliktu ietekmi, pie mums būs eņģeļi, kas mūs pamudinās [342] izturēties savādāk, mūsu vietā izvēlēsies piemērotus vārdus un iespaidos mūsu rīcību. Šādi mūsu ietekme var būt kā kluss, neapzināts, bet varens spēks, kas citus aicina tuvoties Kristum un Debesu pasaulei.
