Daudzi, kas sirsnīgi meklē sirds svētumu un dzīves tīrību, šķiet nospiesti un mazdūšīgi. Tie pastāvīgi skatās uz sevi un apraud savu ticības trūkumu; un, tā kā viņiem nav īstas pārliecības, tie jūt, ka nav tiesīgi cerēt uz Dieva svētībām. Viņi kļūdās, pieņemot jūtas par ticību. Tos mul-
sina patiesas ticības vienkāršība, un tas dvēselē ienes lielu tumsu. Viņiem savas domas vajadzētu novērst no sevis, lai kavētos pie Dieva žēlastības un laipnības, atsaucoties uz Viņa apsolījumiem un bērnišķi ticot, ka Kungs savus vārdus piepildīs.
Mums nav jāpaļaujas uz savu ticību, bet uz Dieva apsolījumiem. Ja mēs nožēlojam Viņa likumu pārkāpšanu pagātnē un turpmāk apņemamies šiem likumiem paklausīt, tad varam būt pārliecināti, ka Dievs Kristus dēļ mūs pieņem un piedod visus mūsu grēkus.
Dvēselei dažreiz uzbruks tumsa un mazdūšība, cenšoties to nomākt, bet mums nevajag atmest savu paļāvību. Skatam vienmēr jākavējas pie Jēzus, neatkarīgi no tā, ko mēs jūtam vai nejūtam. Mums uzticīgi jācenšas izpildīt katru zināmo pienākumu un tad mierīgi jāpaļaujas uz Dieva apsolījumiem.
