Svētošanās ir katras dienas pienākums. Lai neviens sevi nepieviļ, iedomājoties, ka Kungs varētu to žēlot un svētīt, kamēr tas pārkāpj kaut vienu no Viņa norādījumiem. Stūrgalvīga turēšanās pie kāda zināma grēka klusina Gara pārliecinošo balsi un atšķir dvēseli no Dieva. Lai cik apgarotas arī nebūtu mūsu reliģiskās izjūtas, Jēzus nevar iemājot sirdī, kas neciena dievišķo likumu. Kungs godā tikai tos, kas Viņu godā.
"Kam jūs sevi nododat par paklausīgiem kalpiem, jums arī kā kalpiem jāklausa." Ja mēs padodamies dusmām, iekārei, alkatībai, ienaidam, savtībai vai kādai citai ļaunai tieksmei, tad kļūstam par grēka vergiem. "Neviens nevar kalpot diviem kungiem." Ja kalpojam grēkam, tad nevaram kalpot Kristum. Ikviens ticīgs cilvēks izjutīs grēka vilinājumu, jo miesa saceļas pret garu un gars pret miesu, uzturot pastāvīgu kara stāvokli. Te nepieciešama Kristus palīdzība, jo Viņā cilvēciskais vājums tiek savienots ar dievišķo stiprumu un ticība triumfē, sakot: "Paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu."
Ja vēlamies attīstīt raksturu, ko Kungs varētu atzīt par labu, tad mums savā ticības dzīvē jāizveido nevainojami [115] ieradumi. Lai pieaugtu žēlastībā un veidotu normālu garīgu dzīvi, pastāvīgas lūgšanas ir tikpat nepieciešamas kā laicīgā barība fiziskai labklājībai. Mums jāpierod domās bieži kavēties lūgšanā pie Dieva. Ja domas tiecas klīst projām, tās jāgriež atpakaļ; ar neatlaidīgu piepūli tas kļūs par ieradumu, kas vēlāk padosies pavisam viegli. Savas drošības labā mēs ne mirkli nedrīkstam šķirties no Kristus. Mums Viņa klātbūtne nepieciešama ikkatrā solī, jo tikai tā mēs spēsim saskaņoties ar Viņa paša dotajiem norādījumiem.
