Ticībai jākļūst par mūsu dzīves galveno saturu, un visam citam jāatrodas tās pakļautībā. Kristīgajā cīņā jāiesaista visi dvēseles, miesas un gara spēki. Ja mēs Jēzum lūgsim spēku un žēlastību, tad uzvarēsim tikpat droši, cik drošs ir fakts, ka Viņš par mums nomira. (..)
Mums jānāk arvien tuvāk Kristus krustam, jo tur atrodamā nožēla ir pirmā mācība par mieru, kas mums jāapgūst. Ak, kas gan var aptvert Jēzus mīlestību! Tā ir daudz, daudz maigāka un pašaizliedzīgāka par mātes jūtām. Ja mēs vēlamies uzzināt vienas cilvēka dvēseles vērtību, mums dzīvā ticībā jāraugās uz krustu, tā iesākot studijas, kas būs pamatā atpestīto tālākai izglītībai un dvēseles noskaņojumam visā mūžībā. Mūsu laika un talantu vērtību var mērīt vienīgi ar cilvēces glābšanai ziedotās izpirkšanas maksas lielumu. Cik mēs būtu nepateicīgi, ja nolaupītu Dievam to, kas pieder Viņam, cenšoties neizrādīt savas simpātijas un atturoties no kalpošanas. Vai tiešām būtu par daudz nodot sevi Tam, kas mūsu labā upurējis visu? [116] Vai varētu šaubīties izvēlē starp pasaules draudzību un Kristus piedāvāto mūžīgo godību - sēdēt ar Viņu uz Viņa goda krēsla, tāpēc ka Viņš ir uzvarējis un sēdies ar savu Tēvu uz Viņa goda krēsla?
