Laiku pa laikam cilvēki mēdz iegriezties Visaugstākā patvērumā un Visvarenā ēnā; nedaudz tur pakavējas, kā rezultātā kļūst redzami cēli darbi; bet tad viņu ticība atkal atslābst, savienība pārtrūkst un dzīves darbs pamirst. Turpretim Jēzus dzīvē izpaudās noteikta uzticība, ko vei-cināja pastāvīga savienība ar Dievu, tāpēc arī Viņa kalpošana Debesu un Zemes labā bija bez trūkumiem un nedrošības.
Kā cilvēks Viņš lūgšanā tuvojās Dieva tronim, līdz Viņa cilvēcība pakļāvās Debesu ietekmei, kas cilvēcisko savienoja ar dievišķo. Saņēmis dzīvību no Dieva, Viņš to tālāk piešķīra cilvēkiem. [118]
