Dzīvas ticības savienība ar Kristu ir ilgstoša; katras citas saistības — pārejošas. Atdodot bezgalīgi augsto maksu par mūsu atpirkšanu, Kristus mūs izvēlējās pirmais, tāpēc katrs patiess kristietis Viņu vērtēs kā pirmo, pēdējo un no visa iespējamā vislabāko. Tomēr šī savienība arī mums kaut ko maksā. Tā lepnajam cilvēkam prasa atzīt pilnīgu atkarību no Dieva. Visiem, kas veido šīs attiecības, jāizjūt nepieciešamība pēc Kristus šķīstījošajām asinīm. Tiem jāpiedzīvo sirds pārmaiņa, sava griba jāpakļauj Dieva gribai. Tāpēc ir gaidāma cīņa ar iekšējiem un ārējiem apstākļiem, iespējamas sāpes, no kaut kā atsakoties un pieķeroties kaut kam citam. Ja veidojam savienību ar Kristu, grēks ir jāuzvar visās tā izpausmēs - lepnībā, savtībā, iedomībā un pasaules mīlestībā. Iemesls, kāpēc daudziem kristīgā dzīve šķiet tik nožēlojami smaga, kāpēc tie ir tik nenoteikti un nepastāvīgi, bieži vien ir cenšanās savienoties ar Kristu pirms šķiršanās no šiem iemīļotajiem elkiem.
Arī reiz izveidotu savienību ar Kristu saglabāt būs iespējams vienīgi ar nopietnām lūgšanām un nenogurstošu piepūli. Mums būs jāpretojas, būs jāatsakās un būs sevi jāpārvar. Ar Kristus žēlastību, ar drosmi, ticību un modrību ir iespējams gūt uzvaru.
[120] Pestītājs ir noliecies pār savām asinīm atpirktajiem un neizsakāmā līdzcietībā maigi saka: "Vai tu gribi kļūt vesels?" Viņš aicina, lai mēs pieceļamies pilnīgi veseli un miera pilni. Tad negaidiet, līdz jūtat, ka esat dziedināti; ticiet Viņa vārdiem! Nododiet savu gribu Kristum! Izvēlieties kalpot Viņam, un, rīkojoties pēc Viņa vārdiem, jūs saņemsiet spēku! Lai arī kādi būtu jūsu ļaunie ieradumi, jūs pārvaldošās kaislības, kas, ilgi piekoptas, saistīja miesu un
dvēseli, Kristus var un ļoti ilgojas jūs no visa tā atbrīvot. Viņš pārkāpumos mirušajai dvēselei grib sniegt jaunu dzīvību. Viņš grib atbrīvot vājībās, neveiksmēs un grēka ķēdēs saistītos gūstekņus.
