Tie, kas dodas uz priekšu pa šauro ceļu, runā par līksmību un laimi, kas viņus sagaida ceļojuma beigās. Lai gan viņu sejas izteiksme bieži vien ir bēdīga, tomēr arī svēta prieka apgarota. Viņi neģērbjas tā, kā ļaudis uz platā ceļa, un arī nerunā un neizturas tiem līdzīgi. Viņiem ir savs noteikts Piemērs. Šo ceļu tiem ir sagatavojis Vīrs, kurš pazina sāpes un ciešanas, kurš pats pa to gāja. Viņa sekotāji vadās pēc iemītajām pēdām, tā atrodot mieru un uzmundrinājumu. Ja viņu Kungs droši sasniedza mērķi, tad, sekojot Viņam, to sasniegs arī mācekļi.
