Uz platā ceļa visi ir aizņemti paši ar sevi, ar savām drēbēm un ceļā paredzamajām izpriecām. Tie labprāt nododas jautrībai un uzdzīvei, nedomājot par gājuma beigām, par drošo bojāeju noslēgumā. Katra diena tos ved arvien tuvāk postam, tomēr tie traucas uz priekšu vēl steidzīgāk. Ak, kas tas par atbaidošu skatu!
Uz platā ceļa es redzēju daudzus, uz kuru drēbēm bija rakstīts: "Miris pasaulei. Visu lietu gals ir tuvu. Esiet arī jūs gatavi!" Tie izskatījās kā visi iedomīgie cilvēki viņu apkārtnē, izņemot skumju nokrāsu, ko dažreiz pamanīju viņu sejās. To sarunas bija tikpat bezbēdīgas un neapdomīgas kā pārējiem, tomēr šad un tad viņi ar lielu [127]
gandarījumu norādīja uz uzrakstu pie savām drēbēm, aicinot arī citus nesāt tādu pazīšanas zīmi. Viņi atradās uz platā ceļa, kaut arī apgalvoja, ka piederot tiem, kas iet pa šauro ceļu. Apkārtesošie ļaudis tiem sacīja: "Starp mums nav nekādas atšķirības. Mēs visi esam vienādi: vienādi ģērbjamies, runājam un arī izturamies līdzīgi." (..)
Man rādīja dažu, tā saucamo, Sabata ievērotāju lielo līdzību ar pasauli. Ak, kas tas bija par negodu viņu ticības apliecībai un Dieva lietai! Tie savai reliģijai pievienoja melus. Viņi domāja, ka nelīdzinās pasaulei, bet savā apģērbā, sarunās un visā izturēšanās veidā tai tik ļoti līdzinājās, ka nebija nekādas atšķirības. Es redzēju, kā tie greznoja savu nabaga mirstīgo miesu, kuru ikvienā acumirklī varēja skart Radītāja pirksts, noliekot to ciešanu gultā. Un tikai tad, kad tie juta tuvojamies pēdējo stundu, kad nāves bailes jau sāka nomākt garu, radās kāds nopietns jautājums: "Vai esmu sagatavojies mirt? Vai droši varu rādīties Dieva tiesas priekšā un izturēt lielo pārbaudi?"
Ja viņiem tad jautātu, ko tie domā par savas miesas greznošanu un vai saprot, ko nozīmē būt sagatavotam iziet Dieva tiesas priekšā, viņi sacītu: ak, kaut būtu iespējams atgriezties pagātnē un sākt dzīvi no gala, tad gan viņi labotos, izvairītos no pasaules neprāta, tās tukšuma, lepnības, un greznotos ar godbijību, atstājot apkārtējiem ļaudīm pareizu piemēru. Tie dzīvotu Dievam par godu.
Kāpēc gan ir tik grūti dzīvot vienkāršu, pašaizliedzīgu dzīvi? Vienīgi tādēļ, ka vārda kristieši nav miruši pasaulei. Ja viņi nomirtu grēkam, tas būtu pavisam viegli. [128] Daudzi vēl ilgojas pēc Ēģiptes ķiplokiem un sīpoliem. Tie vēlas, cik vien iespējams, līdzināties pasaulei apģērbā un dzīves veidā un tomēr nonākt Debesīs. Tāpēc tie arī izvēlas tā dzīvot. Viņi neiet pa šauro ceļu un šaurajiem vārtiem. (..)
Tādiem nav attaisnojuma. Daudzi ģērbjas līdzīgi pasaulei, lai tiem būtu lielāks iespaids, bet ar to pieļauj smagu un liktenīgu kļūdu. Ja viņi vēlas atstāt patiesu un glābjošu iespaidu, tad lai dzīvo saskaņā ar savu ticības apliecību, parādot to taisnos darbos un veidojot noteiktu atšķirību starp kristietību un pasauli. Man tika atklāts, ka mūsu vārdiem, drēbēm un darbiem jāliecina par Dievu. Tad no visa atstarotu svēts iespaids, un kļūtu redzams, ka šie ļaudis bijuši kopā ar Jēzu. Neticīgie saprastu, ka mūsu apliecinātajai patiesībai ir svētojošs iespaids un ka ticība Kristus nākšanai noteikti ietekmē Viņu atzīstošo ļaužu raksturu. Ja kāds vēlas, lai viņa iespaids liecinātu par labu patiesībai, tad lai dzīvo pēc šīs patiesības, tā atdarinot pazemīgo Paraugu
