Tīra un nevainojama reliģija nav jūtas, bet darbos izteikta mīlestība un žēlastība, kas tik nepieciešama cilvēku veselībai un laimei. Ienākot piesārņotajā dvēseles templī, tā ar pātagu izdzen no turienes grēka iebrucējus, pārņem vadību un ar savu klātbūtni atnes svētības, apgaismojot sirdi ar spožajiem Taisnības Saules stariem. Tā atver dvēseles logus pret Debesīm, lai tur pastāvīgi varētu valdīt Dieva mīlestības gaisma. Līdz ar to sirdī rodas miers un nosvērtība; pieaug miesīgie, garīgie un tikumiskie spēki, jo visu būtni piepilda aktīvā, atspirdzinošā Debesu atmosfēra. Tur iemājo godības cerība, Kristus. [143]
