Ilgām vienmēr pagodināt Dievu vajadzētu pārspēt visus citus nolūkus. Tām vajadzētu būt noteicošām jebkuros centienos izmantot mums atvēlētās iespējas [150] un priekšrocības, lai mēs saprastu, kā gudri izlietot Kunga piešķirtās dāvanas. Šo ilgu ierosinātiem, mums sava organisma muskuļus, smadzenes un nervu šķiedras vajadzētu saglabāt vislabākajā veselības stāvoklī, lai mūsu fiziskie spēki un prāta skaidrība liecinātu, ka esam uzticīgi šo svētību pārvaldnieki. Bet, ja mēs rīkojamies, vadoties no savtīgām interesēm, tad notrulinām garu un apcietinām sirdi, kā rezultātā tiek noārdīti morālie spēki. Seko rūgta vilšanās (..).
Patiesas sekmes ikvienam cilvēkam šodien piešķir tas pats Dievs, kas tās reiz deva Daniēlam. Viņš, kurš pazina Daniēla sirdi, priecājās par sava kalpa skaidrajiem motīviem un apņemšanos pagodināt Kungu. Kas savā dzīvē grib piepildīt Dieva nodomus, tam nenogurstoši jāpūlas un ar vislielāko nopietnību jācenšas īstenot visu, kas viņam uzticēts.
