Jēzu izsmēja, apvainoja un lamāja; kārdināšanas Viņu apņēma no visām pusēm, tomēr Viņš negrēkoja, bet parādīja nelokāmu paklausību Dievam, kas bija pilnīgi pietiekoša, lai uz visiem laikiem noraidītu jebkādus šķietamus iemeslus grēka aizbildināšanai. Kristus nāca, lai cilvēkiem rādītu, kā paklausīt, kā ievērot visus Dieva likumus.
Viņš paļāvās uz dievišķo spēku, kas ir arī grēcinieku vienīgā cerība. Viņš upurēja savu dzīvību, lai cilvēks varētu kļūt par dievišķās dabas dalībnieku, bēgot no posta, kas pasaulē ieviesies kārību dēļ. (..)
Dievs jaunatnei uzticējis talantus, kurus tai vajadzētu pilnveidot par godu Viņam, tomēr daudzi tos izlieto netīriem, nesvētiem nolūkiem. Daudziem ir piešķirtas spējas, kuras lietojot varētu nest bagātus garīgus un laicīgus ieguvumus, bet par to maz tiek domāts. Jaunatne nav parē-
ķinājusi, ko un cik izmaksā tāda rīcība. Tā labāk ļaujas bezrūpībai un neprātam, un nevēlas ieklausīties padomos un brīdinājumos. Tā ir briesmīga kļūda. Jaunie ļaudis darītu daudz prātīgāk, ja skaidri apzinātos Dieva klātbūtni un to, ka eņģeļi vēro viņu rakstura attīstību un sver morālo vērtību. [166]
