Daudzu mūsu laika pasaules jauniešu mežonīgais un pārgalvīgais raksturs rada satraukumu un bažas. Ja šie jaunie ļaudis saprastu, ka, pakļaujoties mūsu mācību iestāžu priekšrakstiem un likumiem, viņi izšķiras vienīgi par to, kas uzlabo cilvēka sabiedrisko stāju, padara cēlāku raksturu, vairo garīgo izpratni un laimi, tad tie nesaceltos pret tādiem likumiem un saprātīgām prasībām un neradītu neuzticību un aizspriedumus pret mūsu izglītības iestādēm.
Uz jauniešiem izvirzītajām prasībām tiem vajadzētu atsaukties enerģiski un ar uzticību; tas garantētu viņu sekmes. Jaunie cilvēki, kam nav nekādu panākumu laicīgo dzīves pienākumu izpildē, nebūs piemēroti augstākiem uzdevumiem. Ticības piedzīvojumus var
iegūt vienīgi nopietnā cīņā, sastopoties ar vilšanos, ievērojot stingru pašdisciplīnu un nopietni lūdzot. Uz Debesīm jāiet tikai soli pa solim, tad katrs uz priekšu spertais solis dos spēkus nākamajam. [183]
