Nav taisnība, ka apdāvinātākie jaunieši parasti gūst vislielākos panākumus. Ak, cik bieži izglītoti un talantīgi cilvēki, atrazdamies augstās uzticības vietās, ir cietuši pilnīgu neveiksmi! Viņu ārējais spožums līdzinājās zeltam, bet pārbaudot atklājās, ka tie ir tikai kā vizuļi vai izdedži. Darbā tiem pietrūka uzticības. Viņi nebija centīgi un izturīgi, un iesāktās lietas nenoveda līdz galam. Tie nevēlējās sākt no kāpņu apakšas, lai kāpienu pēc kāpiena pacietīgi dotos uz augšu pretī virsotnei. Viņi staigāja savu brīžam uzliesmojošo domu dzirksteļu gaismā un nepaļāvās uz gudrību, ko vienīgi Dievs var dot. Neveiksmi neizraisīja iespēju vai talanta trūkums, bet neapdomība. Tie pietiekoši nenovērtēja priekšrocības iegūt izglītību un negāja uz priekšu, kā to būtu varējuši gan reliģijas jomā, gan citās zinātnēs. Viņu prāts un raksturs neieguva līdzsvaru, pakļaujoties augstajiem taisnības pamatlikumiem. [188]
