Tas pats gars un principi, ko kāds uzrāda veicot ikdienas pienākumus, raksturos visu viņa dzīvi. Tie, kas vienmēr izvirza prasības par noteiktu darbu un noteiktu algu, kas ilgojas precīzi saglabāt ierasto dzīves ritmu, lai nebūtu jāsastopas ar grūtībām pierodot vai vingrinoties, nebūs tie ļaudis, kurus Dievs aicinās savā darbā. Kas gan fiziski, gan garīgi cenšas pielikt vismazāko piepūli, nekļūs par strādniekiem, pār kuriem Viņš varētu izliet savas bagātās svētības. Tāds piemērs ir ļoti lipīgs, jo to nosaka savtīgums. Ja kāds vienmēr ir jāuzrauga un nekad nevēlas izdarīt vairāk par to, cik prasa pienākums, — nebūs tas kalps, kuru uzteiks kā godīgu un uzticīgu. Kungam ir nepieciešami enerģiski, apzinīgi un dedzīgi darbinieki, kas gatavi jebkuriem pienākumiem.
Daudzi tā arī paliek nespējīgi, jo, baidoties kļūdīties, izvairās uzņemties jebkādu atbildību. Tā viņi pazaudē izdevības iegūt to izglītību, ko dod pieredze un ko nevar aizvietot ar lasīšanu, studijām vai teorētisku mācību vielas apguvi. [194]
Cilvēkam jāveido apstākļi, nevis jāļauj lai apstākļi veido viņu. Tos vajadzētu izmantot kā darba instrumentus, kurus pārvaldām mēs, un nevis otrādi.
Stipri ir tie, kas pastāv cīņā pret naidu un pretestību. Pieliekot visus spēkus, lai pārvarētu kavēkļus, šie kavēkļi tiem kļūst par svētību, un viņi paši iegūst noteiktu pārliecību. Dažādi konflikti un grūtības prasa, lai mēs vingrinātos uzticēties Dievam, jo līdz ar to vairojas spēks un rakstura stingrība.
