Kas cīnās, lai kļūtu par Dieva līdzstrādnieku, un nopietni pūlas kaut ko iegūt, lai būtu ko dot, tas pastāvīgi saņems jaunu gaismu no Kunga un kļūs par Viņa izlietotu gaismas kanālu. Ja jaunieši visus savus ieradumus, tieksmes un vēlmes saskaņotu ar Dieva prasībām, tad, līdzīgi Daniēlam, tie spētu izpildīt [42] daudz lielākus uzdevumus. Dzīvē ir jāatsakās no visa mazvērtīgā un vieglprātīgā. Nekāds neprāts vai patika uz izpriecām vairs nedrīkst izpausties to rīcībā un uzvedībā, kas dzīvo ticībā uz Dieva Dēlu, kas ēd Viņa miesu un dzer Viņa asinis.
Jauniešiem būtu jāsaprot, ka, neraugoties uz visām tiem pieejamajām izglītības iespējām, viņiem tomēr vēl var pietrūkt tādas audzināšanas, kas tos darītu derīgus darbam kādā Dieva vīna kalna daļā. Bez izpratnes par dievbijību, viņi nav sagatavoti kalpošanai Kungam. Ja laikā, kad dārgās prāta spējas vajadzētu nostiprināt ar augstām un cēlām domām, tie vēl piedalās pasaulīgās izpriecās, viņi novājina Dieva piešķirtos spēkus un, tos pareizi neizlietojot, Viņa priekšā kļūst noziedzīgi.
Viņu panīkušais garīgums Dievu apkauno, un tie samaitā un saindē prātu arī citiem, ar kuriem satiekas. Ar saviem vārdiem un darbiem tie veicina bezrūpīgu attieksmi pret svētām lietām, apdraudot ne tikai paši savu dvēseli, bet ar slikto piemēru kaitējot visiem apkārtējiem ļaudīm. Tie ir pilnīgi nespējīgi pārstāvēt Kristu, jo, kalpodami grēkam un būdami bezrūpīgi, pārgalvīgi un nesaprātīgi, tie arvien tiecas prom no Jēzus.
Arī tie, kas apmierinās ar niecīgiem sasniegumiem, kļūdās, domājot, ka var strādāt kopā ar Dievu. Kas ļauj domām klejot bez kādas kontroles, to prātu sātans piepildīs ar saviem ierosinājumiem, padarot viņus par slazdu citiem. Tie var izlikties ārēji reliģiozi [43] un saglabāt dievbijības formu, tomēr izpriecas viņi vienmēr mīlēs vairāk nekā Dievu.
